— No loģikas viedokļa šī ir vienīgā ticamā iespēja. Ieskaitot Vincentu Basāni, mums darīšana ar sešām vienlīdz aizdomīgām personām. Par pieciem vismaz zināms, kur tie pašlaik uzturas. Kas noticis ar Karpenteru? To zina tikai dievs vai velns. Jādomā, ka viņš ar visu naudu atrodas labā gabalā. Bet noziegumam iT sava loģika, un tā bieži vien neiekļaujas parastos ietvaros. Varbūt Karpenters vispār vairs nav starp dzīvajiem?
— Man tas jau pašam iešāvies prātā, — Gregors Abušs domīgi piekrita. — Ja tā, daudz kas kļūst vēl nesaprotamāks, ieskaitot Dertija liegšanos atzīt, ka viņš runājis pa telefonu ar Krjudešanku. Pagaidām vistuvākais, puslīdz reālais uzdevums — izdibināt, kas todien valkājis melno kapuci… Starp citu, nupat atminējos kādu pieturas punktu! — Gregors Abušs piebilda pēc brīža. — Uz ielas filmēšanas laikā stāvējusi kāda Berlunda paziņa — tā pati, kuras līgavainis strādā bankā par kasieri. Viņa pēc profesijas ir apavu pārdevēja. Šī meitene redzējusi noziedznieku izkāpjam no mašīnas. Kājās viņam esot bijušas nevis kurpes, bet puszābaki ar ātrslēdzēju. Galvot viņa gan nevarot. Es personiski esmu noskaņots skeptiski. No pieredzes zinu, cik maz var paļauties uz tādām lieciniecēm.
— Un es jau nodomāju, ka «melnā kapuce» mums ir tikpat kā rokā, — es iesmējos, slēpdams savu vilšanos.
— Nieki. Tādi apavi ir pusei Aleksandrijas iedzīvotāju. Otra puse, iestājoties lielajiem grēku plūdiem, steigšus apauj gumijas zābakus.
— Tātad nekā! — Nez kādēļ jutos apbēdināts. Lieliskais rums nemaz vairs negaršoja. — Vai jums neliekas, ka līdzināmies ūdenslīdējiem, kuri, grimstot aizvien dziļāk, saceļ tādus duļķu mutuļus, ka neredz vairs paša kājas?
— Neliekas vis. — Gregors Abušs pasmaidīja. — Lai jūs nekristu galīgā izmisumā, atklāšu jums savas kārtis, kaut sākotnēji negribēju vis. Manas cerības dibinās uz ne visai atļauta, toties bieži vien pielietota paņēmiena. Katru vārdu, ko izrunā Alberta Geršteina dzīvoklī un Ralfa Geršteina mājā, fiksē noklausīšanās aparatūra. Tas arī īstais iemesls, kādēļ nepaturēju nevienu apcietinājumā … Bet arī te nācās uzdurties uz jaunu mīklu. Kad mani ļaudis slepus ievilka attiecīgo ierīci Alberta Geršteina dzīvoklī, atklājās, ka kāds jau aizsteidzies viņiem priekšā.
15
Visu to atcerējos, kad aiz mums aizvērās Jonatana Krjudešanka drūmās savrupmājas durvis. Lietus bija mazliet pierimis. Eņģeli un krustu uz Jāņa Kristītāja baznīcas jumta apmirdzēja bikla varavīksne.
Gregors neuzticīgi paraudzījās uz to, paskatījās vēlreiz un tikai tad lēnītēm salocīja savu lietussargu.
— Te mēs šķirsimies! — viņš ierosināja. — Luisam droši vien jāsteidzas uz redakciju, man ar seržanta Aleksandera palīdzību jāfiksē uz papīra viss, ko nupat uzzinājām. Kas attiecas uz jums, Latorp, tad ieteiktu kādu stundu nosnausties …
— Man — uz redakciju? — Luiss dzēlīgi pārjautāja. — Jūs, Gregor, laikam iedomājaties, ka tūlīt pat piesēdī- šos pie rakstāmmašīnas un nepiecelšos, iekām katrs
Jonatana Krjudešanka vārds nebūs iemūžināts? Veltīgas
cerības!
— Ko jūs gribat ar to teikt? — Gregors Abušs savieb bās.
— Es? — Luiss izvairīgi nomurmināja. — Pēc būtības vēlējos tikai paziņot, ka mans raksts rītdienas numuram jau salikts, nekādus grozījumus un papildinājumus burtliči "vairs neņems pretī.
— Kādu versiju jūs izvirzāt, Luis? — Gregors Abušs rādījās norūpējies.
— Nomierinieties! Pēc būtības — nekādu. Aprobežojos ar kailu faktu izklāstījumu. Raksts sauksies «Gangsteru viesizrāde Aleksandrijā turpina satraukt prātus». Kā redzat, pilnīgi neitrāls nosaukums… Patiesībā cits variants būtu daudz piemērotāks.
— Proti? — es vaicāju.
— Kā jums patiktu «Tas ir tikai iesākums»?
— Es to nosauktu par nealeksandrieša neveiklu mēģinājumu pielāgoties mūsu humora izjūtai, — Gregors Abušs sacīja un ar skubu atvadījās.
Arī es grasījos pateikt Luisam ardievas, jo vairāk tāpēc, ka viņa sabiedrība radīja manī tādu kā nemieru. Varbūt tāpēc, ka nojautu viņa replikās zināmu zemtekstu, ko nespēju atšifrēt.
Pilnīgi negaidot Luiss uzaicināja mani iegriezties diskotēkā «Arhimeds».
— Un kas man tur būtu darāms? — Es sākumā iespītējos.
— Man jums kaut kas sakāms, — viņš īsi noteica un, pamanījis manu vilcināšanos, ar uzsvaru piemetināja: — Par uzbrukumu bankai!
Kamēr mēs, pārlēkdami peļķes un spraukdamies caur neskaitāmiem lietussargiem, nokļuvām līdz diskotēkai «Arhimeds», lietus jau atkal gāza aumaļām. Ja līdz šim Aleksandrijas klimatam vēl varēja pielāgot meteoprog- nožu terminoloģiju — «stiprs lietus», «spēcīgas lietus gāzes», tad tagad salīdzinājumam derēja vienīgi kāda ilustrācija manas vecmāmiņas senlaicīgajā bībelē, kas attēloja Noasa šķirstu peldam sabangotā, nepārskatāmā ūdens tuksnesī.
Luisu lietavas nekādi neiespaidoja. Ar neapsegtu galvu un paceltu apkakli, no kuras šļakstēdamas tecēja straumītes, viņš atgādināja strūklakas tritonu. Jebkurš mēģinājums pierunāt viņu lietot lietussargu vai Iegādāties cepuri noteikti ciestu kaunpilnu neveiksmi.
Beidzot sasniedzām diskotēkas nojumi. Es atskatījos. No šejienes teorētiski vajadzētu saredzēt eņģeli uz Jāņa Kristītāja baznīcas. Taču tagad, noslēpts aiz ūdens sienas, kas, atsizdamās pret jumtu, saira putainās bārkstīs, tas pārvērtās neskaidrā veidolā. Nebija grūti iedomāties eņģeļa vietā sātanu, kas uzrāpies uz baznīcas, lai no turienes ļaunā priekā noskatītos uz aplaupīto banku.
Eka, kurā atradās diskotēka, vēl pirms dažiem mēnešiem bija kalpojusi «Poseidona» fabrikai par noliktavu konservu krājumiem. Jaunais īpašnieks aiz taupības bija aprobežojies ar vienu vienīgu jauninājumu — Dīna Pančeka veidoto Arhimeda skulptūru.