Teorētiskos prātojumos nogrimušais zinātnieks sēdēja uz nojumes, pilnīgi ignorēdams romiešu leģionāra zobenu, kas iegriezās rīklē. Gan Arhimeds, gan kareivis pārstāvēja pusabstrakto manieri, kādu tēlnieks pieļāva kā kompromisu savos pūbliskās vietās uzstādītajos darbos. Vienīgi zobens apliecināja Dīna Pančeka īsto seju. No bieza, tēraudam līdzīga skārda darināts, ierocis nepiekāpīgi pauda «priekšmetisko abstrakcionismu», ko Dīns Pančeks bija aizguvis no sava dižā skolotāja Lu- azjē.
Diskotēkas matētos logu stiklus joprojām greznoja «Poseidona» produkcijas simbols, ko jau pazinu no konservu etiķetēm, — sengrieķu jūras dievs ar trijžuburī uzdurtu zivi. Šī nejaušā paralēle starp abiem veidoliem radīja manī tādu kā neērtības sajūtu. Tā vien šķita, ka trijžuburis ironizē par zobenu vai arī otrādi.
Tikko ienācām, mums virsū gāzās neiedomājams troksnis. Sākumā neapjēdzu, ka tā ir mūzika. Vēlāk gan pazinu kādu Ralfa Geršteina sacerējumu, kura skanējumu neskaitāmie pastiprinātāji tik tālu deformēja, ka saksofoni izklausījās pēc Jerikas bazūnēm.
— Vai taЈ nevarējām aprunāties citur? — es sašutu, pūlēdamies pārkliegt troksni. — Te jau var pārplēst bungādiņas!
— Ko? — Luiss atkliedza, nopurinādamies kā no peldbaseina izniris pūdelis.
— Nekā nedzird! — es kliedzu.
—• Tieši tāpēc devu priekšroku šai vietai, —• Luiss paskaidroja mazliet vēlāk, kad apsēdāmies kādā nišā zāles attālākajā stūri, kur troksnis nebija tik drausmīgs. •— Te mūs nevarēs noklausīties.
Gaidīju, ka viņš iesāks runāt par uzbrukumu baiikai? Taču Luiss nesteidzās. Pasūtījis viesmīlim trīs kausus alus, viņš ņēmās stāstīt par diskotēku apmēram tādā tonī, kādā gids demonstrē ārzemju tūristiem slepenu spēļu namu:
— Šī iestāde pieder pašam Vincentam Basāni, kaut gan oficiālais īpašnieks skaitās cits.
Savu viscaur samirkušo lietusmēteli Luiss bija pārsviedis pār zemo koka sienu, kas atdalīja mūsējo no kaimiņu nišas. Kabatās sakrājies ūdens skaļi šļakstēja, līdanis lejup.
— Viņš ir arī vietējās vīnu darītavas un alus brūža saimnieks. Starp citu, par viņa ražoto «Aleksandrijas nektāru» runā, ka tas esot visblēdīgākais alkoholiskais dzēriens, ar ko var sacensties vienīgi Basāni «Ponta nektārs». Vārdu sakot, te viss notiek pilnīgi likumīgi — Vincentam Basāni piederošajā uzņēmumā pārdod viņa produkciju. Oficiāli te neko citu, atskaitot alu, neizsniedz … Bet palūkojieties vērīgāk!
Es paskatījos apkārt. Gar sienām cita pie citas rindojās nišas, ieslēgdamas dejas grīdu, kas, cieši sablīvēta, ritmiski lēkājošā dejotāju bara okupēta, atgādināja uzvandītu skudru pūzni. Pāri biezēja tabakas dūmu māku- lis, slēpdams skatieniem tos, kas sēdēja pie pretējās sienas.
Apmeklētāji lielākoties bija gados jauni. Gluži citai pasaulei piederošs rādījās vecītis, kura pienākumos ietilpa mainīt skaņuplates. Luiss pastāstīja, ka tas esot viens no cītīgākajiem Trešās atnākšanas sektas locekļiem.
Dejās iestājās īslaicīga pauze. Turpinādami kūpināt cigaretes, pārīši atgriezās pie saviem galdiņiem. Līdz ar to dūmu mākuļi koncentrējās gar zāles malām, ļaudami mest tai pāri skatienu.
Luiss ar acīm norādīja uz izspūrušu meiteni, kura nupat iebēra alus krūzē kādu pulveri. Pamanīju arī trīs pusaudžus, kas laida riņķī vienu cigareti, kā tas jau pieņemts marihuānas smēķētājiem.
Visbeidzot es saskatīju arī galdiņu, pie kura, nepie- skardamies pilnajiem alus kausiem, stīvi sēdēja divi solīda vecuma vīrieši. Viņu neizteiksmīgās, sejas atdžīvo- jās tikai tad, kad galdiņam tuvojās pircējs.
— Tie ir Vincenta Basāni aģenti, — Luiss turpināja stāstīt. — Tirgojas ar narkotikām, pie tam, kā redzat, pilnīgi atklāti. Basāni nevienu nebīstas… Kas attiecas uz jauniešiem, tad tie galvenokārt ir bijušie «Poseidona» strādnieki. Ar šo diskotēku Basāni sniedz viņiem iespēju par nieka naudu padejot, iedzert savu kausiņu, izpīpēt cigareti ar marihuānu. Varu saderēt, ka nākamās vēlēšanās tie balsos tieši par viņu un nevienu citu.
— Jūs te klāstāt noslēpumus, kas Aleksandrijā droši vien zināmi katram garāmgājējam, — es ironiski aprāvu viņu. — Vai nebūtu tā kā laiks ķerties vērsim pie ragiem? Kā tur bija ar to banku?
— Labi. — Luiss pamāja. — Es zinu kaut ko tādu,..
Pabeigt teikumu Luiss nepaguva. Viņu pārtrauca sparīgi sitieni pret sienu, kas atdalīja kaimiņu nišu no mūsējās.
— Jūs tur, pievāciet savu mēteli! — atskanēja pazīstama balss. — It kā nepietiktu ar plūdiem uz ielas!
Runātājs jau stāvēja pie mūsu galdiņa. Tas bija Alberts Geršteins.
— Tu, Luis! — viņš smejoties apsveica žurnālistu. — Tā jau domāju. Tu laikam speciāli atsakies no lietussarga, lai sakrātu kabatās pēc iespējas vairāk ūdens. No jūsu nišas tik daudz satecējis, ka Daniela jau grasījās aizsūtīt mani uz veikalu pēc zelta zivtiņām.
— Cik zinu, viņa jau sen kārojusi iegādāties akvāriju, — tādā pat tonī atcirta Luiss.
Manu acu priekšā noritēja aleksandriešiem raksturīga divkauja, kur rapieru cirtienus aizstāj vairāk vai mazāk trāpīgas zobgalības.v Arī Luiss jau bija piesavinājies šejieniešiem piemītošo manieri — jokot ar uzsvērti nopietnu sejas izteiksmi.
Uzmanīgi vēroju abus. Žurnālista jautrībā saskatīju atkal tādu kā zemtekstu. Viņa skatiens zem puspievērtiem plakstiem šķita slepus aptaustām sarunas biedru.
Turpretī Alberts Geršteins izstrāvoja bramanīgu bezbēdību. Varbūt tā bija mazliet pārspīlēta, bet mākslota — ne. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas, nokratījis no pleciem prāvu smagumu, uz vēl iespējamām sīkām nepatikšanām raugās gandrīz vai optimistiski.