Mani viņš tīšuprāt nelikās redzam. Tikai sastapies ar manām pētošajām acīm, tā kā saduga, bet tūdaļ saņēmās un, augstprātīgā vaikstienā savilcis seju, izmeta:
— Ā, Latorpa kungs! Goda vārds, nemaz nepazinu. Kā klājas jūsu draugam Gregoram Abušam? Pasveiciniet no manis un pasakiet — ja viņam karjeras labad vajadzīgs kāds objekts apcietināšanai, esmu allaž viņa rīcībā!
Nenogaidījis manu atbildi, Alberts Geršteins jau atkal pievērsās Luisam:
-— Vai esi dzirdējis? Menestrels sarijies tādu porciju, ka esot pie miršanas.
— Apsveicu! — Luiss svinīgi teica. — Esi atbrīvojies no bīstama konkurenta. Ja nezinātu viņa vājību, nodomātu, ka viņu noindējis lielais Alberts Geršteins.
Dziedonis ar iesauku Apsēstais Menestrels bija televīzijas kompānijas «Ei-Pī-Tī-Sī» mīlulis. Katru otro nedēlu viņam tika ierādīta vesela stunda : — par lielu apbēdinā- jumu manai sievai, kura uzskatīja, ka tādā veidā viņai nozog vienu aizraujošas filmas sēriju. Menestrels sacerēja savas dziesmas hašiša iespaidā un izpildīja tās, būdams tādā narkotiskā reibuma stadijā, ka, stundu ilgajai programmai beidzoties, atgādināja vājprātīgu. Stāstīja, ka vairākas reizes nācies aizgādāt viņu no televīzijas studijas tieši uz slimnīcu. Tas, dabiski, grāva viņa veselību, toties Vairoja popularitāti.
— Tā nav mana specialitāte. Tad drīzāk būtu aizgādājis uz viņpasauli slaveno kriminālreportieri Aleksandru Luisu. Bet tu pat tādu uzmanību neesi izpelnījies, — Alberts Geršteins nepalika parādā.
Luiss un Geršteins turpināja apmētāties asprātībām. Nācu pie secinājuma, ka šī visiem aleksandriešiem piemītošā slieksme uz humoru un ironiju ir savdabīga terapija, ar kuras palīdzību viņi apkaro provinciālo garlaicību.
— Alberts izturas ar cieņu tikai pret trim lietām, — Luiss sacīja. — Tas ir: viņa balss, viņa onkulis un citu mīļākās. Savā laikā, kad Alberts vēl nezināja, ka būs Teas partneris, viņš .līda vai no ādas ārā, lai iepazītos. Padzirdējis, ka Tea viena pati ieradusies bārā «Skaistā Helēna», viņš bez vilcināšanās aizjoza uz turieni. Visu vakaru dziedāja viņai vien.
— Kāpēc viņai vien? — Alberts Geršteins izlikās sašutis. Tur taču bija arī citi apmeklētāji, piemēram, Vincents Basāni un tu pats.
— Tas vēl nenozīmē, ka mēs tevī klausījāmies, — Luiss atcirta. — Varbūt risinājām tik svarīgas sarunas, ka tava dziedāšana mūs tikai traucēja… Lai vai kā, administrācija tev tovakar nemaksāja par uzstāšanos, tātad iznāk tomēr, ka darīji to Teas dēļ. Varbūt jūs tieši toreiz nolēmāt kopīgi aptīrīt banku?
— Humors uz Trešās atnākšanas līmeņa! — Alberts Geršteins šoreiz pa īstam noskaitās. — Starp citu, ja jau runājam par banku… Daniela ieminējās, it kā redzējusi tevi brīdī, kad vēl neviens nenojauta, kas īsti noticis. Kad viņa noliekusies, lai paceltu no somiņas izkritušās banknotes, tu esot aizšāvies garām… Iedomājies, savā naivitātē Daniela dzīrusies atdot šo naudu Ričardam Beidevanam, bet es viņai iestāstīju, ka tā ir viņas likumīgā tiesa par piedalīšanos laupīšanā.
— Ko nu mels! — Luiss pavīpsnāja. — Šodien nejauši noklausījos Danielas telefona sarunu ar režisoru. Viņa patiešām apvaicājās, ko lai dara ar to tūkstoti. Ričards Beidevans aiz dusmām iesāka vai trakot. Teica, lai iebāžot sev šo naudu… Vārdu sakot, zināmā vietā. Mirklī, kad visa filma apdraudēta un paredzami milzīgi zaudējumi, esot taisni smieklīgi uzbāzties viņam ar tādu nieku.
— Godīgi sakot, mana līdzdalība aprobežojas ar to, ka palīdzu Danielai šo summiņu notriekt, — Alberts Geršteins negribīgi apstiprināja. — Cik labi, ka atšķirībā no manis tu gan nekad nemelo… Bet kā ar banku? Tu taču neapgalvosi, ka Daniela redzējusi nevis tevi, bet kādu par tevi nomaskējušos bandas locekli?
— Par ko tu runā? — izvairīgi atteica Luiss.
— Tu nokāpi pagrabstāvā, kur atrodas naudas krātuve. Pēc brīža tu atgriezies un, ne vārda nebildis, aizgāji projām. Ja tu tiešām esi bijis lejā, tad tev taču vajadzēja redzēt, ka …
— Parunāsim par to vēlāk, Luiss viņu strupi aprāva. — Šovakar tiksimies Geršteina mājā, tur tev visu izstāstīšu. Bet Danielai atgādini kādu labi pazīstamu aleksandriešu parunu…
— Piekar pie mutes atslēgu un lūdz dievu! — smiedamies nocitēja Alberts Geršteins. — Tu saki, šovakar Geršteina mājā? Kāpēc Tea man nekā nav teikusi? No viņas vārdiem nopratu, ka būsim trijatā — viņa, Ričards Beidevans un es. Tiesa, Tea minēja, ka varbūt ieradīsies vēl kāds ciemiņš, ko viņa nenosauca vārdāižg
— Albert, par ko jūs ar Luisu tik ilgi spriedelējat? — viņpus starpsienas atskanēja kaprīza sievietes balss. — Ja par akvārija ierīkošanu, tad tas vairs neatmaksājas. Labāk aizskrien uz veikalu pēc peldkostīma! Te jau izveidojies īsts peldbaseins!
— Eju! — Alberts Geršteins atsaucās. — Tikai pieskati, ka tikmēr nenoslīksti! Varbūt paķert glābšanas vesti? Nu, tad uz redzēšanos šovakar Geršteina mājā! — atvadām teica Alberts Geršteins. — Parole — «Maskas krīt»., pazīšanās zīme — no kreisās bjkšu kabatās rēgojas pistole, nomaskēta kā zivju konservu bundža.
Viņa skaļo balsi spēja dzirdēt ikviens, kas atradās tuvumā, jo vairāk tāpēc, ka tieši tobrīd, skaņuplatei mainoties, apklusa mūzika.
Bez šaubām, pēdējie teikumi nepagāja secen arī Pravietim, kurš pēkšņi iznira no dūmu mākoņa, — nereāla figūra ar iekritušu seju un degošām acīm.
Hipiju kolonijas idejiskais vadītājs un neatzītais komponists Rejs Krosvins šajā vietā patiesi izskatījās kā bī- beles pravietis dzīrojošu grēcinieku pūlī. Ar savu tīšprā- tīgi netīro, neizskatīgo apģērbu, no kura varētu izgriezt spaini ūdens, ar dubļainajām, basajām kājām viņš atstāja drīzāk slimīga lietuvēna nekā normāla cilvēka iespaidu.