Spilgti apgaismotajā zālē, kur daudzo lampu mirdzumu tikai nedaudz blāvināja dūmu plīvurs, Pravietis man izlikās vēl fantastiskāks nekā vakar. Negaidot izniris no tumsas un atkal izkusis tajā, kad piebraucām pie moteļa, viņš bija palicis man atmiņā ne kā vizuāls tēls, drīzāk kā skaņu raksts, veidots no viņa sacerētās dziesmas mežonīgā ritma un asinskārē mutuļojošiem vārdiem.
Tikai tagad pa īstam sapratu — viņa izkāmējušās, vājajās miesās, ar matu džungļiem apaugušajā, kroplīgajā galvā slēpās kāda garīga atspere. Atskaitot neprātu, viņā mājoja kāds neizprotams un biedējošs spēks, kas, iespējams, balstījās tieši uz šo neprātu.
Pravietis noteikti bija ievērojis mani. Taču viņš klusuciešot aizsojoja garām, ar acīm meklēdams brīvu nišu. Sameklējis tādu, Pravietis nocēla ģitāru no pleca un nolika uz galda, tad ņēmās pētīt griestus.
Blakus ar paplātēm abās rokās rosījās oficiants. Mūsējais nelikās ne zinis par viņam pasūtītajiem trim alus. kausiem, bet tas tur šķita īsts viesmīļa paraugs. Taču Pravietis ir nedomāja viņu pasaukt, šis savukārt ignorēja jauno Viesi.
— Zina, ka Pravietis šā vai tā neko nepasūtīs, — Luiss pasmaidīja. — Viņš nāk šurp ne jau dzert alu, bet sludināt. Pasēž kādu pusstundu un tad pēkšņi paķer savu ģitāru, it kā tā būtu krucifikss, un laiž vaļā, Pāris reižu viņu izdzinuši — apmeklētāji sūdzējās, ka šis viņiem sabojājot omu. Bet Vincents Basāni pavēlēja neaiztikt Pravieti. Un tā kā katrs Basāni vārds šajā pilsētā ir likums…
— Kāpēc tik ilgi neatnes alu? — es noņurdēju, vaicājoši paveroties Luisā.
Kāda velna pēc viņš atvedis mani šurpu? Ko gribēja pateikt? Kādēļ izvairās no apsolītās informācijas par uzbrukumu bankai? Varbūt sarunā jāpiedalās vēl kādam citam? Tādā gadījumā kļūst saprotama oficianta aizdomīgi ilgā neizdarība. Droši vien stāv pie telefona, gaidīdams, kad klausuli paņems vajadzīgais cilvēks, vai arī, to sagaidījis, noklausās instrukcijas.
Lieku reizi atcerējos, ka atrodamies Vincenta Basāni midzenī, kur pat dievbijīgais večuks, kas nomainīja skaņuplates, varēja būt viena no slepenā mehānisma skrūvītēm.
— Alu? — Luiss iesmējās. — Vai zināt, kas mūs apkalpo? Bijušais «Poseidona» konservēšanas ceha meistars. Pieradis pie automātikas, kur pašam tikpat kā nav jākustas. Turklāt viņš slimo ar hronisku reimatismu — Ponta ezers atriebjas par tā saindēšanu. Lietus periodā visi ilggadīgie «Poseidona» strādnieki sāk pieklibot.. %
Negaidot Luiss pielēca kājās un, atbrīvojis sev ceļu dejojošo pārīšu gūzmā, devās pie večuka, kurš ar dziļdomīgu sejas izteiksmi pašlaik izvēlējās nākamo skaņuplati.
— «Sapņu ieleju»! — Luiss pasūtīja, piešķirdams savam lūgumam lielāku svaru ar krietnu dzeramnaudu. — Mans draugs grib dzirdēt Ralfu Geršteinu!
Ilgi spēlējošo plati, ko bija ieskaņojis galvaspilsētas ansamblis «Rēcošie bizoņi», apmeklētāji apsveica ar skaļiem piekrišanas saucieniem. Populārajai melodijai piebalsoja visi — dejotāji, marihuānas smēķētāji, pat viesmīļi.
— Kamēr viņi klausās, varam parunāt, — Luiss čukstus iesāka.
— Par banku?
— Jā. — Luiss pamāja. — Tiešām biju tur. Kaut gan Daniela mazliet kļūdās. Nokāpu lejā labu laiciņu pēc laupīšanas. Pirms manis tur pabija Kristiāns Arčinskis un bankas izsūtāmais… Bet visupirms acīmredzot der paskaidrot, kā tur gadījos filmēšanas laikā.
— Droši vien pildot dienesta pienākumus? — es teicu. — «Aleksandrijas Herolda» lasītāji, bez šaubām, cerēja atrast avīzes slejās sīksīku pārskatu par filmēšanas norisi.
— Tas gan, bet jūs aizmirstat, ka strādāju par krimi- nālreportieri. Tobrīd nevienam vēl nebija ne mazākās jausmas, ka notiks noziegums.
— Jausma? Jāatzīstas, mani urdījusi savāda izjūta. Ja gribat, varat to nosaukt par miglainu priekšnojautu, — es domīgi noņurdēju.
— Gluži tas pats arī mani, — Luiss pasmaidīja. — Tūlīt visu izklāstīšu, tikai, lūdzami, nepārtrauciet.
— Papriekš apmieriniet manu ziņkāri. Jūs taču agrāk strādājāt studentu žurnālā, vai ne?
— Jā, «Diskusijā». — Luiss pētījoši noskatījās manī.
Es neatbildēju, atsaukdams atmiņā šī izdevuma ārējo
izskatu. Iespiests uz draņķīga avīžpapīra, ar visai ierobežotu tirāžu, žurnāls, lai gan nepieslējās nevienam konkrētam politiskam novirzienam, savos rakstos parasti pauda izteikti radikālas, bet juceklīgas idejas.
— Saprotu jūsu izbrīnu, — Luiss smējās. — «Diskusijas» jājamzirdziņš ir politika. No tā varētu secināt, ka «Aleksandrijas Herolda» redakcija drīzāk būtu piedāvājusi man politiskā komentētāja posteni. Pats arī cerēju. Bet, rau, tādas štata vienības viņiem vispār nav, redakcija abonē pārskatus, ko piegādā telegrāfa aģentūras. Vienīgi brīva bija kriminālreportiera vieta. Neatlika nekas cits kā piekrist.
— Neraugoties uz pieredzes trūkumu? — es skeptiski aizrādīju.
— Kas tiesa, tas tiesa. Bet man iestāstīja, ka Aleksandrija noziegumu ziņā — viena no visvairāk atpalikušām pilsētām mūsu valstī. Līdz ar to biju drošs, ka tikšu galā. Vai tad spēju paredzēt, ka paies tikai daži mēneši kopš manas ierašanās Aleksandrijā un jau saduršos ar uzbrukumu bankai, pie tam visai mīklainos apstākļos.
Luiss apklusa. Viesmīlis kā nenesa alu, tā nenesa. Luisa skatiens urbās cauri dūmu aizkaram, aiz kura ritmiski gorījās dejotāji. Vai viņš meklēja viesmīli? Varbūt cerēja saskatīt kādu citu personu? Ilgspēlējošā plate ar Ralfa Geršteina melodiju virkni joprojām pērkoņaini piepildīja telpu.
— Kāpēc jūs pēkšņi apklusāt? — es vaicāju.