Luiss apgriezās. Izlaidis pirkstus caur mitrajiem matiem, viņš sazvērnieka tonī iesāka:
— Bet jums jāsamierinās ar to, ka manam stāstam par apciemojumu bankā nepieciešams ievads. Es nomāju istabu Alberta Geršteina mājā.
— Vai jums gadījies sastapt pie viņa Teu Kilseimuru?
— Teu? Nē! Alberts aiz piesardzības acīmredzot saticies ar viņu tajās reizēs, kad nebiju mājās. Bet viņu intīmie sakari nepalika man apslēpti, kaut arī Alberts nekādās vaļsirdīgās sarunās neielaidās. Drīzāk izvairījās no manas sabiedrības, īpaši pēdējā laikā. Tālab biju krietni pārsteigts, kad viņš negaidot ienāca pie manis ar pudeli …
— Dienā, kad notika bankas aplaupīšana? — es minēju
bez vilcināšanās.
— Pareizi. Man prāts nenesās uz iedzeršanu, taču neatteicos, laikam sajutu, ka Albertam kaut-kas aiz ādas. Sēžam, malkojam viskiju, tērgājam par šo un to. Alberts galvenokārt dižojās, apcerēdams spožo karjeru, kas viņu sagaidot. Ievēroju, ka viņš nervozē, palaikam slepus nopētīdams rokas pulksteni. Jūsu zināšanai — pa manas istabas logu redzams kaimiņa nams ..,
— Krjudešanka nams, zinu, — es teicu.
— Faktiski tikai augšējais stāvs, apakšējo aizsedz pagalma mūris. Vēl no mana loga var saskatīt daļu paša pagalma un vārtiņus, kas veras uz zālāju… Klausieties uzmanīgāk, tagad sāksies pats aizraujošākais! Aptuveni desmitos trīsdesmit piecās minūtēs sadzirdēju uz-ielas mašīnu. Tā iegriezās šķērsielā, pabrauca garām mūsu mājai un apstājās. Tobrīd sēdēju, pagriezis logam muguru, tādēļ atbraucējus neredzēju. Tikai pēc tam apjēdzu, kas tas par automobili, — lendrovers, ar ko vēlāk aizveda laupījumu. Tobrīd Alberts spēji pielēca kājās. Teica, ka dzeramais iet uz beigām, laiks aizkāpt uz veikalu pēc otras pudeles. Aizrādīju, ka vēl atlikusi kārtīga trešā daļa,
tātad nav kur steigties, bez tam man drīzumā jādodas uz redakciju, tādēļ atsakos no savas tiesas viņa labā. Alberts i klausīties negribēja. Pēc brīža viņš, jau apvilcis lietusmēteli un apbruņojies ar lietussargu, ieskrēja pie manis, lai piekodinātu: «Dieva dēļ, neejiet prom, citādi ne pa jokam apvainošos! Zibens ātrumā būšu atpakaļ, un mēs kārtīgi nosvinēsim manus nākamos laurus!» … — Luiss apklusa, tad griezās pie manis: — Esmu nodevis jūsu rīcībā kailos faktus. Slēdziens jātaisa jums pašam, — viņš nobeidza.
Es nogrimu pārdomās.
— Ja vien jūs stāstāt patiesību, rodas secinājums, ka … — es nedroši iesāku.
— Jums ir kāds pamats apšaubīt manu godīgumu? — Luiss smīkņāja.
— Sevišķa pamata nav. — Es paraustīju plecus. — Esmu pagaidām gatavs jūsu nostāstam ticēt simtprocentīgi. Tādā gadījumā secinājums atrodas pa rokas tvērienam. Komēdija ar iedzeršanu un gājienu pēc papildu alkohola bija vajadzīgs Albertam, lai nodrošinātu sev alibi. Ja šo varbūtību uzskata par izejas punktu, iezīmējas noteikta shēma …
Es aprāvos, lai uzmestu skatienu nekustīgi sēdošajam Pravietim, tad turpināju:
— Ričarda Beidevana apciemojums Jonatana Krjudešanka mājā tādā gadījumā kalpo vairākiem mērķiem. Viens no tiem — neuzkrītoši nogādāt melno lendroveru Alberta mājas tuvumā, dodot tam iespēju visīsākā laika sprīdī tikt līdz bankai, iztīrīt seifu, atgriezties atpakaļ…
— Un uzlikt galdā jau iepriekš sagatavotu pudeli, — Luiss papildināja. — Tas nodrošinātu Albertam lielisku liecinieku manā personā. Būtu es patiesi tāds vientiesis, par kādu viņš mani uzskata, noteikti apzvērētu, ka Alberts Geršteins pametis māju uz dažām minūtēm, lai aizkāptu uz veikalu.
— Līdz ar to jājautā — kāpēc viņš nav atgriezies? — Es savukārt šķetināju tālāk loģisko pavedienu. — Jums laikam zināms, ka mēs uzgājām Albertu Geršteinu pēc vairākām stundām viņa krusttēva namā, kur viņš slēpās Teas Kilseimuras guļamistabā.
— Esmu dzirdējis pa ausu galam. Manuprāt, arī šis apstāklis atbild uz jūsu jautājumu. Proti, kaut kas sākotnējā
iecerē sagājis dēlī. Jāatzīstas, vienu brīdi nebiju pat drošs par Alberta tiešo līdzdalību .,,
— Tas mani pārsteidz! es teicu. — Pēc visa, ko stāstījāt …
- Un tomēr. Apmēram minūti pēc Alberta aiziešanas ieraudzīju cilvēku, kas ķrūmu aizsegā virzījās uz to vietu, kur, kā vēlāk uzzināju, stāvēja lendrovers. Man radās iespaids, ka viņš iznāca nevis no šķērsielas, bet no vārtiņiem Krjudešanka pagalmā.
— Jums radās iespaids, ka tas nav Alberts?
— Iespaids, intuīcija, sauciet to, kā tīk. Ja ņem vērā, ka melnais, platais apmetnis, sniedzoties līdz potītēm, neļāva saskatīt figūru, bet pār galvu novilktā melnā kapuce \ slēpa seju ,,.
— Nemaz nerunājot par to, ka tādā gadījumā Alberta iepriekšējā izturēšanās grūti izskaidrojama!
— Pie labas gribas tāda iespēja tomēr pastāv, — Luiss domīgi atteica. Ruņāja viņš nesteidzīgi, brīžiem apklustot. Ja mani neurdītu aizdomas, ka šīs sarunas nolūks — nemanot man iepotēt Luisaņi vēlamu viedokli, varētu iztēloties, ka viņš, pa pusei aizmirsis manu sabiedrību, pats sev izklāsta pretrunīgus faktus, cenzdamies tikt pie kādas skaidrības.
— Pieņemsim, Alberts neienāca pie manis, lai sagādātu sev alibi, — Luiss turpināja. — Pieņemsim, viņam tiešām uznāca vēlēšanās patērzēt ar kādu, malkojot viskiju. Pieņemsim, ka viņš nervozēja aiz gluži cita iemesla — tālab, ka ikbrīd varēja ierasties Tea. Pieņemsim, Alberts izskrēja uz ielas, lai brīdinātu viņu ~ nākt iekšā nevar, jo es esmu mājās. Pats par sevi saprotams, abi bija norūpējušies, lai viņus neredzētu kopā.
— Pārāk daudz pieņēmumu, r- es iebildu. — Kaut gan negribu noliegt, arī tādam domu gājienam piemīt sava loģika.
— Mānīga loģika! — Luiss ar strauju rokas kustību it kā aizmeta sānis visu iepriekš teikto. — Visas šīs blēņas sabrūk kā no smiltīm celts cietoksnis, tikko iedomām pretī nostāda to, ko uzzināju vēlāk. Tas tomēr bija Alberts. Kaut gan tobrīd ..,