— Atkal jūsu «tobrīd»! Jūs tā i neesat vēl īsti pateicis, kāpēc tobrīd domājāt citādi.
Luiss paraustīja plecus.
— Grūti miglainu izjūtu ietērpt precīzos vārdos. Gaita šim cilvēkam rādījās savādāka nekā Albertam.
— Rādījās — un tikai?
— Nūja. Iegaumējiet manu stāvokli! Neesmu pieradis dzert un it sevišķi šo nāvējošo dziru, ar kuru Vincents Basāni paklusām saindē aleksandriešus. Biju pamatīgi iereibis. Turklāt nervozēju — pūlēdamies apjaust, kāda velna pēc Alberts Geršteins izraudzījis mani par savu pudeles brāli. Ar to vien pietiktu, lai zaudētu redzes un domu asumu.
— Varu iztēloties, — es piekritu. — Un kad pēkšņi ieraudzījāt maskēto cilvēku …
— Pilnīgi pareizi. Skatos pa logu, minēdams, kas Albertam aiz ādas. Un, lūk, ko es redzu — kāds zogas aiz krūmiem, pie tam tādā izskatā … Es, dabiski, atcerējos filmēšanu, arī to, ka Albertam uzticēta galvenā gangstera loma … Bet viņš taču būtu man pateicis. Un bez tam, ja tas bija Alberts, kāpēc viņš iznāca nevis no šķērsielas, bet no Jonatana Krjudešanka vārtiņiem?
— Piedodiet! — es pārtraucu. — Pirmīt jūs teicāt, ka jums tikai radies tāds iespaids, it kā cilvēks iznācis no vārtiņiem. Turpretī tagad jūs tikpat kā apgalvojat.
— Jums taisnība, ņemu savus vārdus atpakaļ. Visi toreizējie impulsi, sevišķi vizuālie, patiešām vairāk iederas ailē «rādījās». Piemēram, ja man tobrīd būtu vaicājuši, kādi apavi viņam kājās, droši vien teiktu — puszābaki. Turpretī Alberts, sēdēdams pie galda, visu laiku demonstrēja savas jaunās švītīgās itāļu laķenes.
— Tas neko nenozīmē, — es aizrādīju. — Pirms došanās ārā Alberta vietā., jebkurš būtu pārmainījis apavus. Nevaru iedomāties puslīdz normālu cilvēku, kas uzdrīkstētos bradāt cauri Aleksandrijas dubļiem laka kurpēs…
— Tobrīd biju tālu no tādiem apsvērumiem. Kā jau stāstīju, tobrīd kļūdaini nospriedu, ka redzu nevis Albertu, bet… — Luiss aprāvās.
— Kādu citu jums pazīstamu personu? — es ieinteresēti prašņāju.
Luisa acīs atplaiksnīja un tūdaļ arī pazuda uguntiņa. Manuprāt, viņš dzīrās pateikt kaut ko svarīgu, taču ātri savaldījās.
Smagi nopūties, viņš noburkšķēja:
— Vai tiešām tā ir nesagaidīsim alu? Oficiants ka akā iekritis.
— Ja nemaldos, jūs pirmīt teicāt, ka viņš strādājis Krjudešanka konservu fabrikā.
— Tā gan.
— Jādomā — Krjudešanks pievērsis viņu savai ticībai?
— Nav izslēgts.
— Tad skaidrs, kāpēc šis nenāk. Gaida Trešo atnākšanu!
Luiss sulīgi smējās, lai gan mans pliekanais joks nebija tā vērts. Iespējams, saskatīja manā apšaubāmajā asprātībā slēptu zemtekstu, tāpat kā es — dažās Luisa frāzēs. Izprātot līdz galam šo varbūtību neiznāca. Neļaudams man attapties, Luiss noskaldīja:
— Tas tomēr bija Alberts Geršteins!
Turpmāko Aleksandra Luisa stāstījumu izklāstīšu saviem vārdiem.
Neskaidru aizdomu pamudināts, Luiss devās uz banku. Iekšā viņu nelaida policisti, kurus Karpenters bija norīkojis ārpusē kā aizsarg valni pret ziņkārīgo pūli. Stāvēdams viņpus iežogojuma, Luiss kļuva par aculiecinieku laupīšanas finālam.
Kā pirmais uz ielas iznāca filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» galvenais operators Volters Karpenters. Luisam iespiedās atmiņā viņa seja ar dziļu bažu vai pat izbīļa nepārprotamām pēdām. Operatoram, kurš nupat bija pabeidzis filmas centrālās epizodes uzņemšanu, vajadzētu izskatīties citādi — vismaz stipri gandarītam.
Karpenteram pa pēdām, nesot pāri plecam līdz malām piestūķētu brezenta maisu (līdzīgu tiem, kurus lieto, pārvadājot pastu), iznāca laupītājs. Viņa acis uzmanīgi sekoja katrai Karpentera kustībai. Automāts gandrīz atdūrās pret Karpentera muguru, cimdā ietērptās labās rokas pirksti saspringti aptvēra sprūdu.
Pienācis klāt pie lendrovera, Karpenters paminstījās, pārlaizdams drudžainu skatienu pūlim. Laupītājs pavēl- nieciski pavicināja automātu. Karpenters aši atvēra bagāžnieku/ Laupītājs iemeta maisu. Karpenters aizcirta bagāžnieku. Stāvēdams blakus mašīnai ar automātu šaušanas gatavībā, laupītājs nogaidīja, kamēr Karpenters ieņēma vietu pie stūres, tikai pēc tarn pats apsēdās blakus. Luiss pamanīja zīmīgu detaļu: uz laupītāja ceļiem noliktais automāts ar stobru iespiedās Karpenteram sānos,
Tobrīd Luiss lūkoja izskaidrot šo rīcību ar spēles inerci — aktieris, ar visu būtību iejuties gangstera lomā, nejaudāja aptvert, ka filmēšana jau beigusies.
Tai mirklī kāds no statistiem apvaicājās, kad šie saņemšot honorāra atlikumu. Karpenters klusēja. Tad laupītājs iečukstēja viņam kaut ko ausī. Tikai pēc tam Karpenters, izliecies no mašīnas, uzsauca:
«Paņemiet autobusu un brauciet uz uzņemšanas paviljonu! Tur tiksimies!»
Pārtraucu Luisu, lai apvaicātos, vai viņš nav ievērojis, kādus apavus valkājis laupītājs. Skaidri atcerējos, ka Albertam Geršteinam, kad Gregors Abušs izvilka šo no aizdurves Teas Kilseimuras guļamistabā, kājās bija Luisa pieminētās švītīgās laķenes.
Luiss noraidoši purināja galvu. Visu viņa uzmanību aizņēmis mēģinājums uztvert dramatisko apakštoni laupītāja un Karpentera attiecībās. Tikai vēlāk viņš nācis pie slēdziena, ka vārdus aizstājusi šaušanai gatavā automāta daiļrunīgā valoda.
— Jūsuprāt, Karpenters rīkojās pret savu gribu, paklausot draudam? — es rezumēju viņa iespaidus.
— Tā man vismaz rādījās. Vēlreiz uzsveru — man nav zināms, kā izskatījās primārais plāns un kāda tiesa tajā tikusi iedalīta Volteram Karpenteram. Nav apšaubāms, ka viņš tādā vai citādā veidā bija iesaistīts. Savādāk neizskaidrot, kāpēc filmēšana noritēja bez Ričarda Beidevana, kuram būtu jāvada režija un …