— Un bez Teas Kilseimuras, kurai tai epizodē tikpat liela slodze, cik Albertam Geršteinam, — es papildināju.
— Jā, — Luiss pēc īsas pauzes piekrita. — Kaut gan …
— Kas jums padomā? — es vaicāju, sajutis viņa vilcināšanos.
— Manuprāt, noņemt viņus no svariem diez vai būtu pareizi. Arī viņiem abiem droši vien piešķirtas noteiktas pozīcijās šaha partijā. Katrā ziņā pēdējā brīdī notikusi figūru izmaiņa. Rezultātā Karpenters no brīvprātīga palīga degradēts par svešas, viņam uztieptas gribas mehānisko izpildītāju. Lieku reizi atgādinu — tā ir tikai mana personiskā hipotēze, pie tam, iespējams, parak subjektīva, lai dotu simtprocentīgu segumu tam, kas īstenībā noticis…
Tālāk Luiss pārstāstīja to, kas man jau bija zināms. Proti, Kristiāns Arčinskis un bankas izsūtāmais zēns pēc kāda laiciņa nokāpa pagrabstāvā, lai paamizētos ar sargu. Uz attiecīgo humorīgo jautājumu šis smiedamies atbildēja: «Neko nav atstājuši. Viss pa tīro!»
— Kad es savukārt nokāpu lejā un nospieda zvanu, dzirdēju to pašu, — Luiss turpināja.
— Kā jums vispār iešāvās prātā? *— es ar zināmām aizdomām prašņāju.
— Nokāpt lejā? Pats nezinu. Tas irfi ? •— Luiss apklusa, izlikdamies pētījam dūmu mākonī grimstošo zāli. Aiz iezilganā, caurspīdīgā plīvura iezīmējās Pravieša figūra. Pilnīgi nekustīgs, it kā noburts par granīta veidolu, viņš šķita iegrimis transā.
Līdz mūsu nišai atlidoja kanonādei līdzīgais, daudzkārt pastiprinātais sitamo instrumentu ritmiskais troksnis. Tā bija rokstilā sacerētā «Automobiļu serenāde» — vienīgais tīri instrumentālais gabals Ralfa Geršteina ilgi spēlējošā platē.
Uz manu jautājumu Luiss tā ir neatbildēja. Pēc brīža viņš atsāka stāstījumu:
— Vārdu sakot, nospiedu zvanu, gaidīdams, kamēr pie durvīm pienāks sargs. Pateikt neko vēl nepaguvu, bet aiz durvīm jau atskanēja smiekli un balss: «Neko nav atstājuši! Viss pa tīro!» Pastāvēju pie durvīm vairākas minūtes, tad no jauna nospiedu zvanu. Šoreiz paskaidroju, ka gribu tikt iekšā, lai šo to izņemtu no sava depozīta …
— Iznāk, jūs abonējat privātu seifu, — es viņu pārtraucu.
— Pieņemsim. Jums būtu kādi iebildumi? — Luiss ironiski apvaicājās.
— Nekādu, manis pēc abonējiet kaut vai visus. — Es paraustīju plecus. — Ja tas nav noslēpums, vai drīkst uzzināt, ko jūs glabājat?
— Mīlestības vēstules. Sarakste ar mana redaktora sievu, ja tas jums pa prātam, — Luiss indīgi atcirta. — Ja nemaldos, mēs runājam ne jau par manām personiskām padarīšanām, bet gan par aplaupīšanu… Vārdu sakot, lūdzu sargam, lai šis mani ielaiž, bet dzirdu tos pašus idiotiskos smieklus …
— Un to pašu frāzi, — es papildināju. — Zinu. Atšķirībā no Arčinska un bankas izsūtāmā jūs laikam sapratāt, ka kaut kas nav kārtībā.
-— Jā, aptvēru, ka man darīšana ar magnetofona lentē ierakstītu autentisku sarga balsi. Vienīgais, ko vēl joprojām nezinu, — kā izdevies sadabūt tādu ierakstu?
Es pakratīju galvu, bet tad negaidot kaut ko atcerējos.
— Droši vien repetīcijas laikā, — iesaucos priecīgs par savu apķērību.
—- Repetīcijas? Pirmā dzirdēšana, — Luiss šaubījās.
No kurienes jums tāda informācija?
— No Dertija. Režisors izmēģinājis ar Albertu attiecīgo scēnu pagrabstāvā. Jādomā, sargs toreiz atļāvies pajokot, ka banka pamatīgi aptīrīta.
— Tā, tā… — Luiss domīgi paskatījās dūmos, kas pelēcīgai, dūņainai straumei līdzīgi peldēja cauri zālei. — Vai repetīcijas laikā vēl kāds bijis klāt?
— Liekas, Krjudešanks, — es pūlējos atcerēties;
— Jonatans Krjudešanks? — Luiss ar uzsvaru pārjautāja, taču tūdaļ, neļaudams man atbildēt, turpināja stāstīt:
— Vārdu sakot, šie muļķīgie smiekli, šī humoristiskā frāze — atkal un atkal. Man visai stipri nervi, bet, jāatzīstas, taisni šermuļi pārskrēja pār kauliem… Un pēkšņi cauri šai šaušalīgajai smejoņai sadzirdu tik tikko uztveramu murmulēšanu: «Nenogaliniet mani, Geršteina kungs! Dieva dēļ, nenogaliniet!»
— Sargs murgoja?
— Murgoja, bet tie nebija vienkārši murgi. Sargs nemaņā it kā turpināja uzrunāt Albertu Geršteinu. Iztēlojos šo scēnu apmēram šādi… Alberts Geršteins pa ceļ automātu, lai ar laidi iebelztu sargam pa galvu. Sargs, iedomādamies visļaunāko, lūdz atstāt viņu pie dzīvības. Belziens. Sargs, zaudēdams samaņu, nokrīt… Kas pēc tam norisinājies starp Albertu Geršteinu un Karpenteru? — Luiss paraustīja plecus un apklusa.
Arī es kādu brīdi klusēju. Tikai pēc krietnas pauzes nedroši ieminējos:
— Ja jūsu stāsts nav izdomāts, tad no tā secināms…
— Ka sargs, atskaitot Karpenteru, ir vienīgais, kas dzirdējis iebrucēja balsi un pēc balss nekļūdīgi pazinis maskētajā cilvēkā Albertu Geršteinu! — Luiss teica, tad ērcīgi piebilda; — Jūs jau vairākas reizes atļaujaties apšaubīt manu patiesīgumu! Uz kāda pamata?
— Iemeslu atliku likām, — es atcirtu. — Kaut vai jūsu neizprotamā rīcība. Jūs aizgājāt no bankas, nepateicis nevienam ne pušplēsta vārdiņa!
— Un tad? Jūs mani nosodāt?
— Jūsu dēļ nozieguma atklāšana, pareizāk sakot, pats fakts, ka filmēšana izmantota kā aizslietnis noziegumam … — Nez kādēļ negaidot uzvilnīja tāds uzbudinājums, ka nespēju izveidot sakarīgu teikumu.
— Pilnīgi pareizi. Fakts, ka filmēšanas laikā pastrādāts noziegums, manas vainas dēļ ilgāku laiku palicis nevienam nezināms, — Luiss vēsi apstiprināja.
— Tikmēr laupījumu paguva… — es joprojām runāju juceklīgi.
— Paguva pamatīgi noslēpt? — Luiss pasmīkņāja.