Viesmīlis ar aizvainotu vaikstienu pazuda. Luiss neskatīdamies iebēra sīknaudu makā, bet es paguvu-ievērot divas franču monētiņas, par kurām pie muins pat sērkociņu kārbiņu nevarētu nopirkt. Ar šo blēdīšanos mani samierināja vienīgi doma, ka arī zaglīgais oficiants savā ziņā ierindojams Aleksandrijas kolekcionāros, jo izdošanai vāc bezvērtīgu ārzemju sīknaudu.
Mēs vēl smējāmies, kad pār zāli pāršalca uzbudinājums. Ar mazu nokavēšanos nopratu, kam adresēti daļēji sašutuma pilnie, daļēji zobgalīgie saucieni.
— Tūlīt sāksies 1 — Luiss uzreiz kļuva nopietns. — Pravietis, cik jūtu, šodien ir uzskrūvēts līdz. pēdējam.
— Šis āksts ar saviem brēcieniem man krīt uz nerviem! — iedams garām, viņam uzsauca Alberts Geršteins. — Kad klausos viņa tā dēvēto dziedāšanu, jūtos tā, it kā pa manām ausīm stampātos vesels bars nīlzirgu.
Izmetis šo repliku, - Alberts Geršteins devās pie galdiņa, kur sēdēja kāda man nepazīstama sieviete. Sekodams viņam ar acīm, palaidu secen skatu, kas it nemaz neiederējās diskotēkas ikdienā.
Acīmredzot Vincents Basāni izmantoja šīs telpas ne tikai likumīgiem un nelikumīgiem tirdzniecības darījumiem, bet arī politiskām sapulcēm. Oratoru rīcībā bija pastiprinātāju sistēmai pievienots mikrofons, kas automātiski ieslēdzās, atskaņotājam atvienojoties.
Kad ieraudzīju Pravieti iznirstam no dūmiem, mikrofona vads jau bija aptīts ap ģitāru. Reja Krosvina balss, spiedzīgi spalga, kamēr viņš izkliedza pirmās frāzes, dobja un murmulīga, tikko iesākās sprediķis, jau piepildīja zāli, apslāpējot troksni un smieklus.
— Uzmanību! Kristus vārdā! Neesiet akli! Viņš atrodas jūsu vidū! Jā, viņš, Kristus! Re, tajā nišā, redziet, tur viņš sēž ar alus kausu rokā! Varbūt tur, blakus puisim pelēkā svīterī, kurš apskauj savu meiteni! Jūs jautāsiet/ kādēļ Kristus slēpjas no jums? Tāpēc, ka viņš zina — šajā pilsētā ir Jūdass, kurš viņu nodos. Bet Jūdasam ir divpadsmit apustuļu, un tie nodos Kristu katrs divpadsmit reizes. Bet divpadsmit apustuļiem sekos visi ticīgie. Viņi izraks Kristu no kapa un iztaisīs no viņa izbāzeni, un šaus tam virsū divpadsmit mēnešus no vietas. Divpadsmit stundas no vietas saules gaismā un divpadsmit stundas no vietas mēness un zvaigžņu gaismā. Un sacīs pats ticīgākais no ticīgākajiem otram: «Brāl, atdod man savu vietu dienas gaismā! Jo naktī grūtāk tēmēt nekā dienā.»
Pravietis atļāvās īsu atelpu, lai norītu kamolu. Es sajutu to it kā savā rīklē — šo mokoši iestrēgušo indīgo kamolu, kas lauzās uz āru, draudēdams ar nosmakšanu.
— Kā jums patīk? — Luiss man čukstus vaicāja. — Apbrīnojami! Mūslaiku pareģis, kurš izbēdzis no psihiatru uzraudzības? Pastarās dienas sludinātājs trako kreklā?
Es neatbildēju. Gaidīdams sprediķa turpinājumu, paskatījos apkārt, vērodams klausītāju reakciju. Smieklus un ironiskos saucienus nomainīja klusums.
— Tā tas ir! Kristus atrodas jūsu vidū! Bet jūs nekad neuzzināsiet, kurš tas ir! Viņš baidās no jums! — atkal atskanēja Pravieša riešanai līdzīgie saucieni. Vēl spalgāk, vēl mežonīgāk, it kā vārdus ar skubu izstumtu no mutes iekaisusī, konvulsīvi lēkājošā mēle. — Jūdass mierina jūs ar pasakām par Otro atnākšanu, par Trešo atnākšanu. Bet Kristus zina, ka tie ir meli, meli, meli! Viņš zina, ka nekad vairs necelsies augšā no miroņiem, ja vēlreiz ļaus sevi sist krustā! Tāpēc viņš nesaka jums kā senajos laikos: «Cilvēki, mīliet viens otru!» Šodien viņš atnācis atriebt, atriebt, atriebt!
Ar šiem trīskārtējiem atkārtojumiem Pravietis it kā ievadīja sprediķa otro, muzikālo daļu. Gandrīz bez pārejas, iezīmējis to vienīgi ar dažiem akordiem, viņš, saspīlējis balsi līdz smalkai vibrācijai, paziņoja:
— Bet tagad es nodziedāšu jums šodien sacerēto mo- nokorāli — Krosvins, N° 142, «Mirusī jūra»!
Es, protams, nebūtu paturējis šīs dziesmas tekstu atmiņā, bet kopš tā laika iznākušas daudzas skaņuplates ar Reja Krosvina sacerējumiem. Vienā no tām atradu arī «Mirušo jūru».
Mirusī jūra. Beigtas zivis, jūras dibenā Kristus, iezārkots konservu bundžā, lai nespētu augšāmcelties. Bet, kad, vēstot otrējos grēku plūdus, lietavas nokāpj no debess, kas dzīva, nokāpj Mirušās jūras krastā, Mirušās jūras pūstošais ūdens izkāpj uz krasta, atkāpj pie ļaudīm, Mirušās jūras mirušais Kristus izkāpj no jūras, atkāpj pie ļaudīm, lai pateiktu jums ar manējo mēli: Aplaupīt banku — noziegums? Nē! Aplaupīt dabu — noziegums? Jā! Noindēt bendi — noziegums? Nē! Noindēt jūru — noziegums? Jā! Slepkavot slepkavu — noziegums? Nē! Slepkavot zivis — noziegums? Jā!
Un pēc acumirklīgas pauzes Pravietis ļāva pilnu vaļu savai rējienam līdzīgajai balsij, kurā vienkopus saplūda satracināta ķēdes suņa bezgalīgais niknums ar pašas ķēdes šķindoņu:
— Sagatavosim konservu bundžas, ar cinku apsistas konservu bundžas, garenas konservu bundžas, lakotas konservu bundžas, piecpēdu konservu bundžas, melni drapētas konservu bundžas — Kristus vārdā <— slepkavām!
Hipnotiski piekalts pie ģitāras, kas lēkāja kārnajā rokā, pie taktī līgojošās mežonīgi garās bārdas, pie liesmojošajām acīm, kas gaismas signāliem līdzīgi uzzibsnīja, es tikai ar pūlēm atgriezos pie īstenības,
Kā komponists Pravietis bija visai zemu vērtējams. Bet ar ritmiskiem atkārtojumiem, ar aizžņaugtiem izklie- dzieniem, ar pasniegšanas veidu, kas uzvēdīja izpildītāja apsēstību auditorijai, viņš panāca to pašu, ko primitīvās mežoņu cilts burvis. Šī mūzika cieši sagūstīja.
Taču tagad, kad, spēkus zaudējis, sabrukumam tuvais Pravietis stāvēja, cīnīdamies pēc elpas, slābani balstīdamies pret plauktiem ar skaņuplatēm, burvība bija izkūpējusi. Zaudējis varu pār klausītājiem, viņš atkal bija pārvērties nevarīgā, no ādas un kauliem sastāvošā būtnē, ko, tā šķita, varētu apgāzt stipra vēja pūsma.