Attīstot šo pieņēmumu tālāk, neizbēgami jānonāk pie secinājuma, ka Vincentam Basāni kaut kas no manis vajadzīgs. Paredzēju, ka viņš laipos apkārt tik ilgi, kamēr nebūs nolūkojis manus «Ahilleja papēžus», tādēļ nolēmu pats pāriet uzbrukumā.
Taču Vincents Basāni nekavējoties uzminēja manu taktiku.
— Es — uz Jonatanu Krjudešanku? — viņš pasmīnēja. — Nedomāju vis, ka viņš būtu piemērots objekts manai šaušanas mākai. Jums ir kādi pierādījumi?
— Nu kaut vai zivju konservu fabrikas slēgšana, — nedroši iesāku es. Vincents Basāni bija tomēr panācis savu. Viņa ironija, it kā mesta no leduskalna gāles uz mani, kaut kur lejā stāvošo niecīgo cilvēciņu, izraisīja manī bezspēcības kompleksu.
— Jūs būsiet saklausījies mana drauga Jonatana vaimanas. — Vincents Basāni pieglauda sirmot sākušos matus. — Tam nav nekāda sakara ar personiskām simpātijām vai antipātijām. Es šoreiz vienkārši aizstāvu sabiedrības intereses. Ja «Poseidona» produkcijai būtu vēl, kā pirms gadiem desmit, noiets ārpus Aleksandrijas robežām, diez vai iejauktos. Bet mierīgi noskatīties, kā aleksandrieši sabojā savu veselību, — tas būtu par daudz prasīts.
— Basāni kungs ir visnotaļ pazīstams filantrops. — Luiss pamirkšķināja man, tādējādi demonstrēdams savu skeptisko attieksmi pret Basāni nesavtību.
— Luis, jūsu vietā es mazliet piesargātos, — Vincents Basāni vēsi atcirta, tad pagriezās pret mani. — Šim jauneklim visumā ir taisnība. Darīju to ne tikdaudz sabiedrības interesēs, cik savējās. Politiķim, lai viņš tiktu ievēlēts, nepieciešams arī politiskais kapitāls. Manu kandidatūru …
— Dzirdēju. — Es pamāju. — Jūsu kandidatūru izvirza Aleksandrijas mēra amatam. *
— Un kuram, pēc jūsu domām, vairāk izredžu tikt ievēlētam? Jonatanam Krjudešankam, kurš norūpējies par dvēseļu glābšanu, vai man, kas reāli paglābis aleksandriešu vēderus no indīgiem konserviem?
— Bez šaubām, jums, — es automātiski nomurmināju un tikai pēc tam aptvēru, ka Basāni tikko neviļus atklājis man līdz šim nezināmu svarīgu faktu. — No jūsu vārdiem izriet, ka arī Jonatans Krjudešanks cerēja kļūt par pilsētas galvu?
— Kā tad, — Basāni nicīgi pasmējās, — Bet tagad tas pieder pagātnei. Pēc uzbrukuma bankai mans draugs Jonatans ir beigts cilvēks. Vienīgais sabiedriskais amats, uz ko viņš var pretendēt pēc bankrota, ir sarga vieta vietējā kapsētā.
Iestājās sapringts klusums. Ja pieņēmums, ka bankas aplaupīšana cieši saistīta ar Vincentu Basāni, vēl prasījās pēc loģiska pamatojuma, tad tagad tas bija atrasts.
— Jūs gribējāt vēl ko jautāt? — Vincents Basāni paskatījās man tieši acīs.
— Es gaidu, — pateicu, ignorēdams viņa urbīgo skatienu.
r- Ko?
— Sāciet jūs. Jūs taču esat atnācis šurp, lai satiktu mani, nevis otrādi.
— Jūs maldāties, iegriezos «Arhimedā» tīri nejauši. Bet izmantošu šo izdevību, lai dotu jums dažus padomus. Pirmais — nekad nevajag pārsteigties.
— Pārāk miglains padoms.
— Varu ari konkrētāk. Jūs nupat nopriecājāties aha, zivtiņa uzķērusies uz āķa! Lai notvertu noziedznieku, nepieciešams izdibināt nozieguma motīvus. Jums liekas, ka tādu jūs nule saskatījāt. Aplaupot banku, Vincents Basāni tiek vajā no konkurenta vēlēšanās un vienlaicīgi iegūst brangu naudas žūksni. Jūs taču tieši to nodomājāt?
— Varbūt.
— Tādā gadījumā jūs vērtējāt mani zemu. Cilvēks ar manu pagātni un pieredzi, plānodams kādu operāciju, nepalaiž neievērotu nevienu sīkumu, smalki aplēš visas iespējamās sekas. Uzbrukumam bankai izmantota filmēšana. Pats par sevi veikls, asprātīgs, tikpat kā nevainojams paņēmiens. Bet — ar lielu mīnusu. Proti, aizdomas automātiski pielīp visiem uzņemšanas grupas dalībniekiem. Jūs man piekrītat?
— Pilnīgi, — Luiss atsaucās.
— Luis, jūsu domas mani neinteresē, — Vincents Basāni nikni atcirta. — Es griežos pie Latorpa kunga, ko Gregors Abušs izraudzījies par savu brīvprātīgo palīgu. Nu, kā, vai man ir taisnība?
— Zināmā mērā. — Es negribīgi pamāju.
— Tādā gadījumā iznāk, ka pats izraku sev bedri. Tikai galīgs stulbenis nespētu paredzēt, ka Gregors Abušs agrāk vai vēlāk uzzinās, ka Ričards Beidevans īstenībā ir Viktors Vandeils, Tea Kilseimura — Anželika Golemba un ka abi Albubrokā bijuši saistīti ar mani.
— Un kas no tā izriet? — diezgan muļķīgi vaicāju.
— Tikai tas, ka tik piesardzīgs cilvēks kā Vincents Basāni operācijai būtu izraudzījis citus palīgus. Pieņemsim visļaunāko variantu — iecere aptīrīt banku iešāvu- sies man prātā pēdējā brīdī, laika trūkuma dēļ biju spiests izmantot tos, kas atradās pa rokai. Zinādams, ka mūsu vecvecie sakari, kolīdz tie atklāsies, radīs pret mani aizdomas, būtu parūpējies par to, lai mani līdzzinātāji nespētu mani nodot. — Vincents Basāni apmierināti pasmīnēja.
— Kādā veidā? Vai tādā? — Luiss ar plaukstas šķautni zīmīgi novilka sev pa rīkli.
Vincents Basāni piemiedza acis.
— Tie nav joki, Luis! Ir tūkstoš paņēmienu efektīvi aizbazt muti pārāk pļāpīgam cilvēkam. Vai jums liekas, ka es nebūtu spējīgs? — viņš ar uzsvaru piebilda. — Nu jau vesela mūžība, kopš esmlu kļuvis tas, ko pie mums dēvē par godīgu pilsoni. Bet ja kāds apdraudētu manu eksistenci… — Viņš ar smaidu pagriezās pret mani: — Kaut vai jūs, Latorp! Ja jūs kļūtu man bīstams, es.. *
— Vai tas ir brīdinājums?
— Nē jau. Tīri teorētisks minējums. Ja jūs, teiksim, rīt atrastu uz ielas bez acīm redzamām vardarbības pazīmēm, diez vai kādam ienāktu prātā, ka esmu novācis jūs no sava ceļa. Ļaudis droši vien piedomātu jūsu nāvei daudz dabiskāku izskaidrojumu — nabadziņš vienkārši noslīcis…