— Paskatieties, kas te rakstīts! — Hugo Aleksanders bez ievada nervozi ieķērcās, kratīdams žurnālu man pie paša deguna. — Aizbraucu uz Jaunvindzoru, lai samaksātu aizdevuma procentus. Kas man cits atlika, ja termiņš jau tā nokavēts, bet vienīgā Aleksandrijas banka slēgta sakarā ar aplaupīšanu? Un re, iedomājieties tikai, atgriežos iekš viena miera, kā nekā viena rūpe no pleciem nost. leskrienu «Skaistajā Helēnā» iedzert uz ātru roku savu parasto porciju un tur sastopu paziņu. Šis man ieteic ieskatīties «Mēneša Apskata» pēdējā numurā… Un tur… tur,.. — Viņam pietrūka elpas. — Ūdeni! — palūdza viņš vājā balsī.
— Varam^ jums piedāvāt ko stiprāku. — Ielēju viņam glāzē Dertija sabrūvētā groka atlikumu. Vērodams, kā Hugo Aleksanders sīkiem malciņiem, ik brīdi rīstīdamies, pieveic glāzes saturu, centos uzminēt viņa uzbudinājuma iemeslu.
Olivers Dertijs, kura iedabas raksturīgajos vilcienos neietilpa vis smalkjūtība, ķērās vērsim tieši pie ragiem.
— Atvainojiet, Aleksandera kungs! Mēs ar Latorpu esam pamatīgi nokausēti. Varbūt dzirdējāt, ka Latorps piedalās izmeklēšanā, bet es, būdams filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» producents, vēl neesmu pa īstam atguvies no trieciena… īsi sakot, ja ar jums nav atgadījies kaut kas tāds, kas prasa mūsu neatliekamo palīdzību, palūgšu jūs …
Dertijs neizrunāja līdz galam, taču viņa priekšlikumu vākties pie visiem velniem diez vai varēja pārprast. Sirds dziļumos arī es loloju cerības, ka Hugo Aleksanders sapratīs mājienu. Toreiz vēl nenojautu, ka viņa vizīte manāmi ietekmēs turpmākos notikumus, sniedzot iztrūkstošo ķēdes locekli rēbusa galīgajam ^minējumam.
Hugo Aleksanders bija pārāk iegrimis sevī, lai reaģētu uz Dertija parupjo skubinājumu.
— Esmu ticis pie bagātības! — viņš sauca, atlaizdamies uz gultas malas. Taču tūdaļ atkal rausās kājās, nespēdams mierīgi nosēdēt.
— Pie bagātības? — Dertijs ieinteresēti pārvaicāja. Dabiski, viņam, kas augu mūžu ziedojis vienam vienīgam mērķim — kapitāla vairošanai par katru cenu, šis temats likās pietiekami cienīgs, lai upurētu vēlo vakara stundu.
— Pie tās, kas vēl pirms dažām dienām atradās «Hermeja palātas» seifā? — es diezgan stulbi pajokoju. Jutu kauna sārtumu iekāpjam vaigos, bet tur nekā nevarēju līdzēt. Nervozais saspriegums, turēdams mani savā varā jau vairākas dienas, meklēja kādu spraugu, lai mazinātu spiedienu. Konstatēju, ka man pielipusi gan aleksandriešu noslieksme uz humoru, bet ne viņu asprātība. Mani joki bija un palika uz Trešās atnākšanas līmeņa.
— Nē jau! Kristus vēstulēm beidzot atradies īsts pircējs!
Mazliet nomierinājies, Hugo Aleksanders atkārtoja Dertija zināšanai to pašu, par ko es daļēji jau biju informēts. Noģizdams, ka apturēt viņu pa spēkam vienīgi zemestrīcei, ar nopūtu sagatavojos noklausīties kārtējo lekciju. Taču nevarēju noliegt, ka arī es esmu puslīdz ieintriģēts. Ašiem soļiem pārstaigādams istabu un nemitīgi kuldams gaisu ar saritināto žurnālu, Hugo Aleksanders steidzīgi bēra vārdus:
— Visi pirms manis uzskatīja šīs vēstules par bezvērtīgu viltojumu, turklāt nemākulīgu. Tādās domās bija gan mana vectēva brālis, tas pats mērs, kura laikā Aleksandrija ieguva sengrieķu ielu nosaukumus, gan mans tēvs, gan citi. Zinātnieki, kuriem viņi bija rādījuši vēstules, atzina tās par astoņpadsmitā gadusimteņa viltotāja darbu. Piedēvēja tās vienam no frankmasonu novirzieniem — rozenkreiceriem, kuri ar viltotu dokumentu palīdzību centās tuvināt savu mācību agrīnā kristiānisma misticismam. Eksperti vienbalsīgi apgalvoja, ka tas esot klasisks reliģijas viltojums, līdzīgs vēsturē plaši pazīstamajam Konstantīna dāvināšanas aktam …
— Kas tas par dulburīgu dāvināšanas aktu? — Dertijs nīgri norūca.
— Bizantijas imperatora Konstantīna Lielā it kā izsniegtais dokuments, kas Romu uz mūžīgiem laikiem piešķir apustuļa Pētera pēctečiem, — nobēra Hugo Aleksanders, acīmredzot iedomādamies, ka sniedzis izsmeļošu izziņu. — Es savukārt arī mēģināju izdibināt vēstuļu īsto datējumu.
— Līdz šim jums tas neizdevās.
— Pilnīgi pareizi! Taču pagājušajā gadā, kad aizbraucu uz galvaspilsētu kārtot darīšanas, kāds paziņa ieteica man nodot rokrakstus atkārtotai ekspertīzei, šoreiz profesoram Pētersenam, kurš bija ieguvis izcilu autoritāti, pētot Nāves jūras piekrastē atrastos esēniešu sektas dokumentus. Profesors bija ar mieru paņemt papirusus analīzei1Ј1
Taču, kad pēc. nedēļas iegriezos pēc atbildes, izrādījās, ka profesors izbraucis ar ekspedīciju uz Sinaja pussalu meklēt vecajos klosteros pirmsevaņģēlijus … Un šodien pēkšņi atšķīru vaļā «Mēneša Apskatu», pastnieks atnesa to jau vakar, bet man līdz šim pietrūka laika izskatīt žurnālu, atšķīru un gandrīz vai zaudēju samaņu… — Cīnīdamies pēc elpas, Hugo Aleksanders atlaidās krēslā.
Viņa pieminēto Pētersena rakstu izlasīju mazliet vēlāk.
Profesors izteica pārliecību, ka apokrifās vēstules datējamas ar ceturto gadusimteni. To īstais autors acīmredzot bijis kāds Ēģiptē dzīvojošs Ariana piekritējs. Ariana sekta toreiz nikni apkaroja Romas bīskapu vadošo reliģisko orientāciju.
Savu slēdzienu profesors pamatoja ar diviem apstākļiem. Pirmkārt, Kristus viltus vēstules saturēja dažus postulātus, kas piešķīra arianiešu ķecerībai ortodoksālas ticības nokrāsu. Otrkārt, pat stipri vieglprātīgam un paviršam astoņpadsmitā gadusimteņa falsifikatoram neienāktu prātā izmantot viltojumam papirusu, jo toreiz bija labi zināms, ka leģendārajos Kristus laikos Jūdejā lietojuši vienīgi pergamentu. Turpretī Ēģiptē, kur vajadzība pēc rakstāmā materiāla bija daudz lielāka un vieglāk apmierināma ar lētas izejvielas — Nīlas niedru šķiedras palīdzību, papiruss tika lietots līdz septītajam gadusimtenim.