— Izlasījis rakstu, nekavējoties pieteicu tālsarunu, — atguvis elpu, jau atkal satraukti purpināja Hugo Aleksanders. — Vai zināt, ko profesors Pētersens sacīja? Precīzo cenu varot noteikt vienīgi pēc rūpīgas papildu analīzes. Bet viņš pazīstot kolekcionāru, kas, nenogaidījis galīgos rezultātus, jau tagad gatavs maksāt simt tūkstošus!
— Apsveicu! — es pieklājīgi teicu, pūlēdamies noslēpt žāvas. Paskatījos pulkstenī un ar izbrīnu konstatēju, ka nemaz nav vēl tik vēls. Tomēr jutu tādu pēkšņu slābumu, ka, ja nebūtu ciemiņa, teju pat iekristu gultā.
— Simt tūkstošus? — Olivers Dertijs noklakšķināja mēli, it kā iegaumējot šīs summas specifisko garšu.
— Varbūt ne visus simt, bet piecdesmit noteikti. — Hugo Aleksanders tā kā apjuka.
— Vai tad tā ir nauda? — Dertijs sacīja tādā intonācijā, kas iederētos vienīgi spļaujamtraukā. — Rau, es gan iedzīvošos, pateicoties Albertam Geršteinam, tādā kaudzē, ka varēšu nopirkt jūsu Aleksandriju ar visām ķidām.
— Pateicoties Albertam Geršteinam? — Hugo Aleksanders 'nobrīnījās. — Man taču stāstīja, it kā viņš… Pie viena, varbūt kāds no jums zina, kāds sakars bankas aplaupīšanai ar pazudušo autobusu?
— Kas tas par autobusu? — Dertijs nesaprata.
— Nu tak tas autobuss, kas atradās jūsu uzņemšanas grupas rīcībā, Dertija kungs! Tas, ar ko statisti un mazo lomiņu tēlotāji braukuši atpakaļ uz konservu fabriku pēc filmēšanas.
— Jūs gribat teikt — pēc laupīšanas, — es pārlaboju. — Degviela izbeigusies, un viņi to pametuši kaut kur pusceļā, šķiet, netālu no šejienes.
— Zinu, es autobusu pats redzēju. Vakar, šodien vairs ne.
— Kāpēc jums liekas, ka šim apstāklim kāds sakars ar laupīšanu? — Dertijs aši jautāja.
— Tas taču skaidrs. Vai tad Aleksandrs Luiss nestrādā «Aleksandrijas Heroldā» par kriminālreportieri?
— Un tad?
— Mani darbinieki saka, ka šodien, kamēr biju projām, viņš te dauzījies apkārt. Izjautājis par autobusu gan benzīntanka kalpotājus, gan manējos.
— Pie manis viņš, starp citu, ari piekāpa, — Dertijs īgni norūca. v ^
— Arī prašņāja par autobusu? — Hugo Aleksanders apjautājās.
— Kur nu! Par pašu laupīšanu! — Dertijs dusmīgi nošņāca. — Ārpusē slīpēts kā viltots briljants, iekšpusē dumjš kā siļķe! Cerēja izvilināt no manis kaut ko tādu, ko varētu vēlāk vērst pret mani. Gatavi kumēdiņi! Šis acīmredzot domā, ka es esmu kāda austere — iebāz spraugā nazīti un rij iekšā. Paldies dievam, es nekā nezinu. Bet, pat ja zinātu, vai tad es viņam visu izklāstītu?! Ne viņš mācītājs, ne es tāds, kas rikšiem vien uz bikts- krēslu! Ha!
— Kāda laime! -- Hugo Aleksanders pēkšņi iesita sev pa pieri, tik tikko nenotriekdams acenes no deguna.
— Par ko jūs runājat? — Dertijs veltīja viņam aizdomu pilnu skatienu.
— Laime, ka neesmu uzticējis vēstules bankai. Ja tās glabātos pie Jonatana Krjudešanka, mani, izlasot profesora Pētersena atzinumu, noteikti ķertu trieka. Tagad vismaz varu norēķināties ar parādiem. Atdošu Krjudešanka aizdevumu ar visiem procentiem, un lai viņš man…
— Gangsteri privātos seifus nav aiztikuši, — Dertijs lietišķi aizrādīja.
— Tam nav sevišķas nozīmes. — Hugo Aleksanders paraustīja plecus. — Viss viens, man nebūtu ne mirkļa miera. Pietiktu Jonatanam Krjudešankam uzzināt, ka kādā viņa bankas tērauda atvilktnē glabājas manas vēstules, viņš vai zemi spertu gaisā, lai iegūtu tās. Ne jau aiz mantkā- res. Aiz reliģiska plānprāta! Viņa acīs tā taču vissvētākā relikvija, uz kuras pēc būtības balstās visa mācība par Kristus Trešo atnākšanu.
— Jūs viņu pārlieku nomelnojat, — es teicu. — Lai nu uz ko, uz zādzību Jonatans Krjudešanks nav spējīgs.
— Jūs viņu laikam uzskatāt par svēto? — Hugo Aleksanders ņirdzīgi nosmējās. — Es jau tagad gatavs dancot aiz priekiem, iztēlodamies, kāds ģīmis šim būsr kad dabūs izlasīt profesora Pētersena rakstu! Un ceru, ka Jonatanu pēc tam nāksies steigšus vest uz slimnīcu.
— Viņš no slimnīcas tāpat nav visai tālu, — es sacīju. — Pie žurnālu lasīšanas viņš laikam tik ātri vis netiks.
— žēl, ļoti žēl. — Hugo Aleksanders šķita no tiesas apbēdināts, lai gan ne jau par Jonatana Krjudešanka slikto veselību. — Nekas, kaut ar nokavēšanos, bet Pē- tersens tik un tā pārvērtīs viņu pīšļu čupiņa!
— Ja viņš ir tāds fanātiķis, diez vai kāds mācīts profesors spēs viņu ietekmēt. — Es uzlēju aukstu ūdeni Hugo Aleksandera priekiem.
— Varbūt jums tiešām taisnība, — Hugo Aleksanders rezignēti padevās. — Ne velti par tādiem teikts: «Svētlaimīgi ir tie, kas tic…» Piemēram, Pravietis! Tas jau vispār laikam nelasa nevienu drukātu rindu. Pamēģini šim iestāstīt, ka vēstules ir, kaut vērtīgs, tomēr viltojums… Šodien no rīta atkal-atnāca aplūkot papirusus. Pat palielījās, ka Jēzus Kristus rokraksts esot stipri līdzīgs viņa paša ķeburiem. Skatījās uz vēstulēm ar tādu iekāri, ka es pasteidzos ieslēgt tās skapī.
—- No viņa jūs tik viegli netiksiet vis vaļā, —• Dertijs norūca. — Vai jums neviens nav teicis, ka viņš vēlreiz atnāca?
— Kad?
— Pirms kādas stundas. Redzēju viņu labu laiku klim- stam gar jūsu logiem. Droši vien gaidīja, kad jūs pārbrauksiet. Pie manis viņš ari bija. Godīgi sakot, tagad neesmu vairs drošs, pie kā viņš īsti nācis.
Es atkal nožāvājos, šoreiz tik skaļi, ka to ievēroja pat Hugo Aleksanders.
— Dieva dēļ, piedodiet. —' Viņš mudīgi slējās augšā. — Tā gribējās dalīties ar kādu savā priekā. Viss! Viss! Es jau eju. Saldu dusu, mani kungi! — Un Hugo Aleksanders aizskrēja, steigā pamezdams uz gultas saritināto žurnālu.