Nu es savukārt ļāvu vaļu smiekliem.
Atcerējos, kādu nozīmi piešķīru šim aromātam, kad uzgāju to sieviešu zvērinātā nīdēja Jonatana Krjudešanka mājā. Izskaidrojums izrādījās gluži dabisks. Krjudešanks bija iemantojis smaržu, pārlapodams pastnieka " atnesto žurnālu ar Pētersena rakstu, ko kaimiņa ierašanās dēļ tā i nedabūja kārtīgi izlasīt.
Mēs abi vēl smējāmies, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.
— Policija! — Dertijs bažīgi izlēca no gultas.
— Bez šaubām! — es, slēpjot smīnu, piebalsoju, nolēmis nepalaist garām izdevību savukārt izzobot viņu. — Paslēpies! Aši!
— Kur? — Dertija skatieni šaudījās pa istabu, meklējot kadu drošu patvērumu.
— Vienalga, kur! Ielien sienas skapī vai, manis pēc, zem gultas!
— Zem gultas? — Dertijs šaubīgi nolūkojās manī, vienlaicīgi ieklausīdamies klauvējienos, kas kļuva aizvien skaļāki.
— Saderam, ka tas ir Hugo Aleksanders, — es pasmīnēju, nospriedis, ka turpināt joku būtu pārāk cietsirdīgi.
— Nūja, viņš taču atnācis pakaļ savam idiotiskajam žurnālam! — Dertijs nopriecājās, taču tūdaļ īgni piebilda: — Ir gan stulbenis! Neļauj cilvēkiem gulēt! Vai tad neteicu, ka šai sasodītajā pilsētā visi sajukuši prātā?
Paņēmis žurnālu, viņš mudīgi atslēdza durvis.
Nebiju kļūdījies — atnācējs patiešām bija moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders. Taču uzvedās viņš vēl ērmo- tāk nekā pirmīt. Ne vārda nebildis, viņš stāvēja uz sliekšņa, viesdams manī aizdomas, ka Dertija ne visai glaimīgais aleksandriešu raksturojums trāpījis tieši uz naglas.
— Ņemiet sava profesora rakstu un lieciet mūs beidzot mierā! — Dertijs viņam uzkliedza.
Hugo Aleksanders neatbildēja. Tikai izspiedies gāmurs konvulsīvi staigāja augšup — lejup un lūpas vāji kustējās, it kā gribēdamas izspļaut kādu vārdu.
— Valodu esat zaudējis, vai? — Dertijs sirdījās, bāzdams ciemiņam padusē žurnālu.
Nevarīgā, it kā paralizētā Hugo Aleksandera roka nejaudāja to noturēt. Žurnāls, atšķirdamies vaļā, mīksti atsitās pret grīdu. Tikai tagad sadzirdēju vārdu, ko mūsu ciemiņš pūlējās izrunāt:
— Vēstules …
Un līdz ar raudienu no rīkles izlauzās izmisīgs čuksts:
— Nozagtas!
Otrā Aleksandrijā pavadītā diena, iespējams bija vēl sasprindzinātāka nekā pirmā. Smadzenēs sakrātā papildinformācija — jaunu, bieži vien pretrunīgu, aizdomīgu momentu un iespējamo atrisinājumu kamols prasīt prasījās, lai to atšķetinātu. Vajadzētu vismaz sašķirot šo informāciju pēc ticamības pakāpes, atdalot nost maldinošus pavedienus.
Bet, godīgi runājot, līdzinājos krietni apskurbušam vīram, kuram nepieciešama viena vienīga glāzīte, lai nogāztu to gar zemi. Šīs pēdējās glāzītes lomu tad arī uzņēmās Hugo Aleksanderam nozagtie papirusi. Nolēmu šo noziegumu, kā jau mazāk svarīgu, pilnīgi izmest no galvas, koncentrējoties uz bankas aplaupīšanu.
Taču koncentrēties neizdevās — dažas aprautas domu driskas saknosījās smadzenēs un teju pat izzuda, miega pievārētas. Cīnoties ar pārslodzi, nervu sistēma — šī nekļūdīgā automātiskā ierīce — pati parūpējās par atelpu.
Atelpa bija vajadzīga kā ēst, jo vairāk tāpēc, ka vakarnakt tikpat kā nedabūju gulēt. Daļēji pie tā vainīgi bija mani neauglīgie ietiepīgie mēģinājumi atrast vienīgo pareizo starp daudziem minējumiem, kurus līdz vēlai stundai pārcilājām kopā ar Gregoru Abušu.
Galu galā vakar tomēr būtu iekritis ciešā atpestījošā miegā, ja ne Olivera Dertija uzvedība. Viņš nemierīgi mētājās gultā, te iededzināja naktslampiņu, te atkal nodzēsa. Laiku pa laikam lēca augšā un, trokšņaini ielējis no karafes ūdeni, tikpat trokšņaini uzdzēra to virsū miega zālēm.
Uz rīta pusi viņš beidzot iesnaudās, bet mierīgāks nekļuva. Bez rimas svaidījās no vieniem sāniem uz otriem, čīkstinādams porolona matraci un likdams atsperēm smagi novaidēties, Dertijs pa sapņiem kaut ko nesakarīgi murmināja, reizumis skaļi izkliegdams Alberta vārdu.
Šonakt viss rādījās citādi. Kad aizmigu, viņš jau krāca vienā krākšanā.
Sapņos redzēju kaut ko šaha dēlim līdzīgu. Spēles figūras aizstāja dzīvi cilvēki — visi tie, ar kuriem šodien gadījies sastapties. Tie stāvēja, sēdēja vai gulēja — katrs uz sava melnā vai baltā kvadrāta. Viņu vidū pamanīju Gregoru Abušu, Jonatanu Krjudešanku, Aleksandru Luisu, Vincentu Basāni, Pravieti..,
Negaidot vienā no kvadrātiem parādījās vēl viena figūra — cilvēks bez sejas, pareizāk sakot, cilvēks ar tik izplūdušiem vaibstiem, ka nespēju viņu uzzīmēt. Viņš spalgi iekliedzās: «Nenogaliniet mani, Geršteina kungs!» Es noģidu, ka tas ir Boils, man vēl personiski nepazīstamais bankas sargs, par kuru stāstījis Luiss.
Vērot figūras uz dēļa mani traucēja savāda urdīga izjūta, ka komplekts nav pilns. Brīdi vēlāk apjautu, ka pietrūkst Dertija. Sāku viņu meklēt, kamēr beidzot atradu. Tikpat kā nesamanāms, gandrīz plakans, viņš gulēja uz ārmalas kvadrāta, noslēpies zem segas.
Tad sākās kaut kas spēlei līdzīgs. Cilvēki aizvien straujākā un straujākā tempā pārvietojās no kvadrāta uz kvadrātu, vienlaicīgi apmainīdami savā starpā sejas. Šī ātrā kustība nogurdināja acis. Ar nokavēšanos ievēroju, ka Dertijs paklusām iztinas no segas un noslīd no šaha dēļa.
Tad sadzirdēju noskrapstam durvju slēdzeni. Liekas, tobrīd es pamodos. Pamanījis, ka Dertija gulta ir tukša, un nodomājis, ka viņš kavējas tualetes istabā, atkal iegrimu miegā.