Man nav ne jausmas, cik ilgi nogulēju. Bet īsi pirms pamošanās redzēju vēl vienu sapni, kas iestrēga atmiņā. Viesnīcas numura vidū starp galdu un manu guļvietu stāvēja cilvēks ar melnu apmetni un melnu kapuci, kas aizsedza seju. Brīžiem viņš atsvieda kapuci uz muguras, un tad manī pēc kārtas noraudzījās Alberts Geršteins, Tea Kilseimura, Ričards Beidevans, pat Jonatans Krjudešanks. Arī šoreiz man pietrūka Olivera Dertija pašapmierinātās fizionomijas. Beidzot saskatīju viņu — jau ar atsegtu seju. Dertijs aši nometa apmetni un kapuci, lai iekarinātu tos sienas skapī.
Tobrīd es laikam pamodos. Istaba bija tumša. Bet logs izgāja uz benzīntanka pagalmu. No turienes laternas atspīdums, izspiezdamies cauri lietus lāšu apmiglotajam logam, kā blāva staru strēle iekļuva telpā. Šai nedrošajā apgaismojumā ieraudzīju kādas figūras tumšos apveidus. Pa miegam man izlikās, it kā šis cilvēks sākumā izģērbjas, pēcāk klusi ieslīd gultā. Tā i neizpratis, vai tas ir sapņu turpinājums vai īstenība, es atkal iesnaudos.
Mani uzmodināja, šoreiz līdz galam, tālruņa spalgā zvanīšana. Kādu brīdi ieklausījos treļļos, cerēdams, ka klausuli paņems Dertijs. Bet. viņš iekrācās tik skaļi, ka sapratu — nāksies pašam piecelties.
Rausdamies tumsā ārā no gultas, apgāzu krēslu. Pat šis troksnis nespēja iztraucēt Dertiju. Viņš tikai apsviedās uz otriem sāniem un turpināja bazūnēt pilnā jaudā.
Beidzot man palaimējās sataustīt ieslēdzēju. Lampai iedegoties, nocēlu klausuli un miegaini noburkšķēju:
— Latorps klausās.
— Gregors Abušs! — atskanēja viņā galā policijas priekšnieka satrauktā balss.
— Kāda velna pēc… — es iesāku, bet, sadzirdējis klausulē Gregora Abuša aritmiskās elsas, zibenīgi apjēdzu, ka notikumos iestājies negaidīts pavērsiens.
— Kas noticis? — es vaicāju, juzdams, ka policijas priekšnieka satraukums pielipis arī man. ,
— Mēs atradām līķi! …
Apmēram pēc ceturtdaļstundas uzmanīgi iestūrēju savu triumfu šaurā ieliņā netālu no Tirgus laukuma. Ieliņa bija tik maznozīmīga, ka ar grieķu mitoloģiju apsēstais Hugo Aleksāndera vectēva brālis, būdams mēra amatā, neuzskatīja par vajadzīgu pārkrustīt to. Aleksandrieši no seniem laikiem dēvēja to par «Slazdiem», un, jāsaka, šis apzīmējums pilnām atbilda gaisotnei, kādā norisinājās mūsu satikšanās ar Gregoru Abušu.
Viņa dienesta automobilis — ar izslēgtiem starmešiem, stiklu priekšā aizvilktiem aizkariņiem, caur kuriem neiz- spraucās ne mazākais stariņš, — stāvēja, saplūdis ar tumšo mūri, uzvilnīdams drūmas noslēpumainības dvesmu.
Kad ierāpos un durtiņas aizcirtās, pagāja labs bridis, kamēr saradu ar pustumsu. Mirgoja vienīgi aparatūras dēlis, iesarkani gailēja šofera cigārs, un vāji mirgoja priekšējā sēdekļa mugurai piestiprinātā portatīvā televizora ekrāns.
— Televizors? — es nobrīnījos. — Cik atceros, viņdien jūsu dienesta mašīnā neko tādu nemanīju. Vai šis ir jau cits automobilis?
— Tā pati vecā kaste, — Gregors Abušs nosmējās. — Es vienkārši atskārtu, ka šodienas Aleksandrija vairs nav vakarējā. Ar nosebošanos nācu pie atziņas, ka ma nas provinciālās deduktīvās domāšanas trūkumus var kompensēt ar moderno tehniku. Laikam taču nojautu, ka izmeklēšanā, kas jau līdz šim stipri pieklibojusi, iestāsies vēl lielāki sarežģījumi. Jāatzīstas gan, tik ātri tos negaidīju.
— Jūs pirmīt minējāt, ka notikusi slepkavība, — es nepacietīgi pārtraucu. — Bet tā i nesacījāt, kas ir nogalināts.
— Vai tad jūs pats vēl neesat atradis atbildi? — Gregors Abušs izmeta.
Atvēru, muti, bet viņš nejāva man runāt.
— Ja jūs tikai zinātu, cik varonīgas pūles bija jāpieliek, kamēr izkaulēju šo ekrānu. Aizbraucu uz Jaunvindzoru drīz pēc tam, kad izšķīrāmies, un līdz pašam vakaram ielencu visādu priekšnieku kabinetus. Tāds dokumentu lērums bija jāizpilda, ar tik daudziem parakstiem jāapliecina, ka televizoru glabāšu kā acuraugu. Vēl tagad roka sāp! — Viņš nopūtās.
Jāatzīstas, sākumā īsti nesapratu, kādam nolūkam kalpo ar tādām grūtībām izgādātais televizors. Nekustīgais attēls uz ekrāna izlikās esam dekoratīvs iestarpinājums starp divām pārraidēm. Taču, uzmanīgāk vērodams neredzamas laternas apmirgoto mitro bruģi kāda nama priekšā, daļu ķieģeļu mūra, ar kokgrebumiem izrotātās masivās durvis, noģidu, ko šis kadrs attēlo.
— Ralfa Geršteina māja! — es iesaucos.
— Šoreiz gan uzminējāt. Tieši pretī durvīm novietots autofurgons ar teicami nomaskētu uzņemšanas kameru. Apkalpo operators, ko, burtiski, ar zobiem esmu izplēsis saviem Jaunvindzoras kolēģiem. Ar laiku, ja tas tā turpināsies, būs jāsameklē pašam savs speciālists. Taču bīstos, ka tad vairs nesēdēšu policijas priekšnieka krēslā.
— Vai jūs jau sen vērojat namu? — es painteresējos.
— Kopš piezvanīju jums. Tikai nesen pārbraucu no Jaunvindzoras, turklāt pēc cīkstēšanās ar ietiepīgo priekšniecību sajutu tādu pagurumu, ka ne par ko vairs negribējās domāt. Nolēmu sākt novērošanu rīt no rīta, bet tad… — Gregors Abušs drūmi apklusa.
— Ko jūs cerat panākt? — es turpināju izvaicāt. — Fiksēt katru, kas ieiet šai mājā?
— Vai arī iznāk, — Gregors Abušs papildināja. — Agrāk vai vēlāk, vienalga, uzzināsim, kas ciemojies, bet. i.
— Uzzināsiet? Kādā veidā? No kā?
— Vai tad es nestāstīju jums par noklausīšanās ierīci, kas ierīkota gan Ralfa Geršteina mājā, gan Alberta dzīvoklī? Taču, pirmkārt, tas ir aizliegts paņēmiens, rezultāti nevar figurēt tiesā kā juridiski nevainojams, pierādījums.
Otrkārt, un tas ir pats svarīgākais, -mani vajā bailes, ka, iespējams, palaidīšu kaut ko garām.
— Kaut ko? — es pārjautāju. — Varbūt kādu personu?
Gregors Abušs klusuciešot pamāja.