— Vincentu Basāni, vai? — es uz labu laimi minēju.
— Pagaidām neteikšu ne «jā», ne «nē». — Gregors Abušs izvairījās no tiešās atbildes. — Cik esmu dzirdējis, jūs šodien tikāties ar viņu «Arhimedā»?
— Tieši tā. Mani ar viņu iepazīstināja Luiss. Pēc nejaušības tas neizskatījās.
— Jūsu iespaidi? — Gregors Abušs paliecās uz priekšu.
— Abi visādi cenšas izrādīt, ka viņus nekas nesaista, izņemot paviršu pazīšanos. Bet es tam neticu.
— Es arī! — Gregors Abušs rādījās gandarīts, ka mūsu domas sakrīt.
Visu šo laiku sēdēju kā uz adatām. Labs brīdis bija jau pagājis, kopš uzzināju par slepkavību. Atskaitot šo pliko faktu, nezināju pagaidām nekā. Taču neuzplijos, apzinādamies, ka policijas priekšnieks tīšuprāt pārbauda manu pacietību. Bet, lai kā pierunāju sevi, galu galā tomēr neizturēju.
— Vai nebūtu tā kā laiks? — es nīgri noburkšķēju.
Gregors Abušs saprata mani no pusvārda. Viņš mierinoši uzlika man roku uz pleca.
— Nav kur steigties. Tā nav rotaļa ar jūsu nerviem, Latorp! Būs daudz prātīgāk, ja vispirms pastāstīsiet, ko jūs esat uzzinājis. Pēc jūsu ģīmja nojaušu, ka jums maiss pilns ar jaunumiem.
— Tas vēl nenozīmē, ka.. s — es errojos, taču Gregors Abušs mierīgi atteica:
— Mana nojauta saka — šī nakts, iespējams, pat tuvākās stundas var būt izšķirošas. Informācijas trūkuma dēļ varu izdarīt kaut ko tādu, ko sev nekad nepiedošu.
— Saprast nozīmē piedot, — es pasmaidīju.
— Nu tad šaujiet vaļā! Numurs viens — Olivers Dertijs. Vai jums izdevās no viņa kaut ko izvilkt?
— Nervozē, baidās no policijas, bet tas arī viss. Neizrunāja ne pušplēsta vārdiņa, kas mums noderētu par atbalsta punktu. Vienīgais pozitīvais moments — man radies iespaids, ka viņš nešaubās par Alberta Geršteina līdzdalību uzbrukumā bankai.
— Maz, ļoti maz. — Gregors Abušs pašūpoja galvu. — Cerēju, ka jums veiksies labāk. Pa vandieties mazliet savā atmiņā. Varbūt kāda svarīga detaļa vienkārši aizmirsta?
Paklausot viņa lūgumam, pūlējos koncentrēties, bet veltīgi.
— Nekas … It nekas … Pilnīgs tukšums. Mums nebija izdevības ilgi tērgāt. Pārmijām dažus vārdus, pēc tam atnāca Hugo Aleksanders… Starp citu, vai jums jau zināms, ka tā saucamās Kristus vēstules nozagtas?
— Zināms! Salīdzinot ar bankas aplaupīšanu un slepkavību, tas ir tīrais sīkums. Nenovirzīsimies sānis! Par ko jūs runājāt pēc Hugo Aleksandera aiziešanas?
Grasījos pieminēt «Parmas vijolīšu» smaržu, bet pēdējā brīdī nolēmu klusēt. Manās smadzenēs, nē, drīzāk zemapziņā, slābani spirinājās kāda doma — pagaidām pārāk miglaina, lai dalītos ar kādu.
— Nekā vairs nerunājām — es sacīju. — Likāmies uz auss. Es personiski kā iekritu gultā, tā nogulēju līdz jūsu telefona zvanam ..
Vēl nebiju-pabeidzis teikumu, kad pār mani nāca apskaidrība. Pēkšņi pavisam viedi sataustīju šķirtni starp sapnī un īstenībā redzēto. Tas, ko naktī uztvēru kā fantāzijas tēlu, tagad ieguva noteiktus, reālus apveidus.
— Dertijs naktī kaut kur gājis, — es iesaucos, pārsteigts par savu atklājumu. — Slepus. Kad, tālrunim iezvanoties, pa īstam pamodos, viņš diezgan nemākulīgi izlikās guļam ciešā miegā. Iekrācās tā, ka sienas drebēja. — Es iesmējos, atcerēdamies viņa neveiklās pūles maldināt mani.
— Tas jau ir kaut kas tveramāks, — Gregors Abušs mani uzlielīja. — Diez vai kļūdīšos ar savu atšifrējumu. Manuprāt, Olivers Dertijs naktī apciemojis tieši šo namu. — Viņš pamāja uz ekrāna pusi. — Un tagad otrais numurs — Aleksandrs Luiss. Kādu pārsteigumu viņš jums sagādāja?
-— Kā jūs to zināt? — es apjuku.
— Nolasīju no jūsu ģīmja, — Gregors Abušs pasmaidīja. — Kad nosaucu viņa vārdu, jūsu acīs uzliesmoja visai daiļrunīgs signāls.
Pārstāstīju.savu sarunu ar Luisu, cenzdamies pēc iespējas neizlaist nevienu sīkumu. Gregors spriegi klausījās, uzsūkdams katru manu vārdu. Kad pabeidzu, viņš iegrima klusēšanā.
— Tā ir tikai medaļas viena puse, — es iesāku, bet Gregors Abušs ar pavēlniecisku žestu aprāva mani:
— Vēlāk! Man .jāpadomā.
Atbalstījis zodu kopā saliktajās rokās, kurās no sasprindzinājuma uztūka vēnas, pa pusei aizvēris acis, viņš minūtes divas risināja prātā kādu man nezināmu vienādojumu.
— Šis tas sakrīt, — viņš beidzot smagi izdvesa.
— Jūs ticat Luisam? — es skaļi protestēju. — Meli no sākuma līdz galam.
— Proti? — Gregors Abušs šķita joprojām iegrimis pārdomās.
— Luiss apgalvo, ka «Aleksandrijas Heroldā» strādā par kriminālreportieri tikai tālab, ka nebijis citas brīvas vietas. Nekā tamlīdzīga, es pārbaudīju. Darbā viņu iekārtoja Vincents Basāni, izmantodams savus sakarus un ietekmi. Žurnālistam, kas līdz tam atbildēja par kriminālhroniku, negaidot piedāvāja labāk atalgotu darbu Jaunvindzoras laikrakstā. Pateicoties Vincenta Basāni protekcijai.
— Tas ir jau krietns solis uz priekšu!
— Otrie meli ir vēl aizdomīgāki, — es uzvaroši turpināju. — Luiss nekad nav bijis studentu žurnāla «Diskusija» līdzstrādnieks. Sazinājos ar redakciju. Tur pat tādu vārdu neesot dzirdējuši… Secinājums ir neapgāžams — Luiss un Basāni darbojas uz vienu roku!
— Teicami! — Gregors Abušs acīmredzot vēlējās mani uzslavēt, bet viņa intonācijā nejutu sevišķu entuziasmu.
— Un tagad mana kārta! — viņš paziņoja. — Jums jāzina, ka, plēsdamies ar Jaunvindzoras priekšniecību, izkaroju vēl vienu tehnisku jauninājumu. Tagad man ir iespēja fiksēt attēlus ar videofilmas palīdzību… Skatieties! Tas aiztaupīs man pūles pašam stāstīt.
Policijas priekšnieks iebāza televizora speciālajā pie- liktnī videokaseti un nospieda pogu.
Tūdaļ no ekrāna izzuda mitrais bruģis un Ralfa Geršteina mājas kokgrebumiem izrotātās durvis. Šo, man jau apnikušo attēlu, aizstāja samērā neliela telpa bez logiem, ar betonētu klonu un netīrām sienām. Tā atgādināja vecu mantu noliktavu — visur mētājās sarūsējuši motori, automobiļu riteņi bez riepām, kabatas spuldzes, spēļu automātu izļodzīti korpusi, modinātājpulksteņi bez rādītājiem.