Šie grēdā sakrautie lūžņi kopumā izskatījās pēc sirreā- listiskas panorāmas. •
Spēcīga prožektora gaisma apspīdēja dīvainu konstrukciju, kas aizņēma telpas priekšplānu. Līdz mirdzumam nospodrinātas alumīnija stīpas veidoja cilvēka skeletu, ko vainagoja ģipša galva. Spraugas starp metāla ribām lāva saskatīt krūškurvja saturu. To piepildīja dažnedažādi pie ribām piemetināti, savā starpā ar sarūsējušu dzeloņdrāti savienoti priekšmeti. Šai haotiskajā gūzmā atšķīru pistoles stobru, 110 kura rēgojās uz dakšas uzsprausta mākslīga stikla acs, naktspodā iemontētu rožainu sivēntiņu ar caurumu monētu iemešanai, citas tikpat ērmotas visai atšķirīgu detaļu kombinācijas.
— Nespēju nekādi apjēgt, ko nozīmē šis šizofrēniskais veidojums!
— Es gan biju labākās domās par jūsu dedukcijas spējām, — Gregors Abušs smējās. — Vajadzētu pašam uzminēt, ka jūsu priekšā mūsu Mikelandželo Dīna Pančeka pēdējais šedevrs. Skulptūra saucas «Mūsdienu Prometejs». Pančekam ir pastāvīga darbnīca blakus viņa dzīvoklim. Taču pamazām tā kļuvusi par šauru, īpaši, kopš pasūtījumi birst kā 110 pārpilnības raga.
— Esmu dzirdējis, ka arī Vincents Basāni. i-.
— Pilnīgi pareizi. Basāni, kopš iedomājies sevi- par avangardiskās mākslas izcilu pazinēju, iegādājies trīs vai četras izmērā prāvākās kompozīcijas. Pančeks pirms dažiem mēnešiem noīrējis šo garāžu, lai glabātu tajā «daiļrades izejvielu», kā viņš dēvē šīs grabažas. Strādā viņš galvenokārt savā darbnīcā, bet laikiem, kad atklīst šurp sameklēt kādu detaļu kārtējai skulptūrai, viņu apņem iedvesmas svētā uguns. Tādā reizē arī piedzimis šis «Mūsdienu Prometejs», ko jūs nupat apbrīnojat.
— Kur atrodas šī garāža? — aši vaicāju, pamanījis aiz lūžņiem melna automobiļa apveidus.
— Savvaļas zālājā, aiz Alberta Geršteina mājas, viņš arī ir tās īpašnieks. Kā jums zināms, Albertam Geršteinam lidz nesenam laikam pat sapņos nerādījās, ka Dertijs atklās viņā uzlecošu džeza zvaigzni. Pelnījās, dziedādams vakaros bārā «Skaistā Helēna». Kad Vincents Basāni atvēra diskotēku «Arhimeds», konkurence kļuva tik spiedīga, ka bāra īpašnieks uzteica viņam darbu. Albertam klājās grūti, Ralfam ^Geršteinam prātā nenāca atbalstīt vinu. Lai kaut kā izsistos, Alberts pārdeva savu veco mašīnu, starp citu, arī lendroveru, izīrēja garāžu Panče- kam, bet istabu Luisam.
—- Tikmēr viņš jau varēja atļauties nopirkt jaunu, — es piezīmēju. — Olivers Dertijs gan ir skopulis, bet neticu, ka Alberts nebūtu izskrāpējis solīdu avansu.
— Alberts vēlējās iegādāties tādu modeli, lai visiem aleksandriešiem izsprāgtu acis no dobumiem. Kaut ko līdzīgu greznajiem rolroisiem, kādus ražo uz arābu naftas prinču speciālā pasūtījuma.
— Ja viņš tiešām aplaupījis banku, viņam tāda mašīna būtu tas pats kā nospļauties, — es pajokoju, tad nopietni vaicāju: — Nesaprotu — kāpēc mēs neiedomājāmies pameklēt melno lendroveru Alberta Geršteina mājas tuvumā?
— Atbildība gulstas pilnam uz maniem pleciem. Jā, atzīstos, no manas puses tā bija nolaidība, — Gregors Abušs negribīgi norūca. — Bet manai rīcībai atliku likām attaisnojumu. Vispirms psiholoģiski apsvērumi. Dīns Pančeks nekad neaizslēdza garāžu, tai pat nebija atslēgas. Kuram tad ienāktu prātā izmantot katram pieejamu telpu slēpnim?
— Skan pārliecinoši. Bez tam mēs abi nešaubījāmies, ka lendrovers ar visu laupījumu Aleksandrijā vispār nav vairs atrodams.
— Tad atliek pieminēt pašu galveno iemeslu. Tieši tolaik, kad banka tikusi aplaupīta, Pančeks iegriezies garāžā, lai piestrādātu pie sava «Prometeja».
— Cik ilgi viņš tur uzkavējās?
— Pēc Pančeka domām, aptuveni pusstundu. Sevišķi paļauties uz viņu šajā ziņā nedrīkst. Pulksteņa viņam nav. Kopš viņš pirms kādiem gadiem izmantoja savējo kompozīcijai «Laika relativitāte iepretī telpai», viņš atzīst stundeņus vienīgi kā izejvielu daiļradei… Šodien vēlu vakarā Pančeks atkal ieskrēja garāžā. Cilvēka galva no ģipša pēkšņi šķita tam pārāk vulgāra tik smalkai iecerei. Nolēmis aizvietot to ar skārdā izgrieztu profilu, viņš uzdūrās … Skatieties!
Uz ekrāna, nomainot cits citu, parādījās kadrs aiz kadra.
Kopplānā — melnais lendrovers, iespīlēts starp caurumainu benzīna mucu un alumīnija leti ar salauztu kafijas vārāmo mašīnu.
Policists lēnām atver pakaļējās durtiņas.
Uz grīdas mētājas melns apmetnis ar kapuci un «Vestinghauza» sistēmas automāts ar īsu stobru un četrstūrainu aptveri.
Policists apgaismo ieroča laidi ar pārnesamu prožektoru. Uz metāla skaidri redzamas sarecējušas asins pēdas.
— A grupa, — Gregors Abušs komentēja. — Sakrīt ar bankas sarga Boila asins grupu. Automāts nebija pielādēts, tas izmantots, vienīgi lai apdullinātu sargu un, galvenais, lai terorizētu abus ar Karpenteru.
Nākamais kadrs. Policists atver priekšējās durtiņas.
Redzams cilvēks, kura galva noslīgusi uz stūres. Nedabiski savilkti pirksti ieķērušies sēdekļa malā. Svārki nošļukuši no viena pleca, uz kakla un baltā virskrekla sacietējusi šaura asins strūkliņā.
Policists uzmanīgi paceļ viņa galvu.
Pārnesamais prožektors izgaismo biezu, tumšu traipu uz deniņiem, kas punktētā līnijā šķērso vaigu un aizstiepjas līdz zodam. Gaismā zvīguļo, stiklainas, nekustīgas acis, kurās sastindzis izbīlis.