Šo seju nekad nebiju redzējis. Tomēr bez kavēšanās uzminēju:
— Volts Karpenters, filmas «Dollijas Krimsones privātā dzīve» galvenais operators!
— Tur nav divu domu, — Gregors Abušs drūmi smējās. — Nogalināts, pieliekot tieši pie deniņiem pistoli, 32. kalibra «koltu» … Un tagad turieties, Latorp! Tūlīt ieraudzīsiet vislielāko pārsteigumu.
Policists atver bagāžnieku. Tajā guļ bāztin piebāzts brezenta maiss, sasiets ar telefona stiepli.
Policists atritina stiepli, piesardzīgi izber maisa saturu. No tā izkrīt krustām šķērsām ār bandrolēm aplīmētas, dažāda izmēra pakas ar virspusē atzīmētiem cipariem.
Aiz brīnumiem pielēcu kājās.
— Dieva brīnumi! Viņi atstājuši laupījumu mašīnā! — es kliedzu, izvalbītām acīm nolūkodamies biezajos naudas žūkšņos. Tiesa, man personiski nekad vēl nav gadījies redzēt, kā bankās sasaiņo naudu, bet no filmām zināju, ka tieši tādā izskatā tiek glabātas summas, kas tūkstoškārt pārsniedz manus nožēlojamos ienākumus.
Gregors Abušs uz manu apjukumu reaģēja gluži pārsteidzoši — aizrīdamies ironiskos smieklos.
Pēc brīža apjēdzu šīs dīvainās izturēšanās iemeslu.
Nākamais kadrs. Policists uzmanīgi noloba kādas paciņas iesaiņojumu, uz kuras bandroles uzdrukāts skaitlis 10 000. Asignāciju vietā paka satur kārtīgi sagrieztas avīžu strēmeles.
Jutos pagalam satriekts. Iegrimu tādā kā transā, no kura mani izrāva Gregora Abuša balss. Kā pa miglu saklausīju viņu sakām;
— Kādi jaunumi?
Nodomāju, ka viņš sarunājas ar mani, kamēr sapratu, ka viņa jautājums adresēts tiem, kas dežurē novērošanas punktā Tirgus laukumā.
— Absolūti nekā, — rācijā atskanēja seržanta Aleksandera balss. — Neviens nav iegājis iekšā, neviens nav iznācis ārā.
— Sarunas nav dzirdamas?
— Nē! Vienīgi mūzika.
— Pastipriniet skaņu!
Gregors Abušs pārslēdza tēlevizoru no videofilmas demonstrēšanas uz tiešo pārraidi. Uz ekrāna atkal parādījās Geršteina mājas durvis. Lietus lāses sitās pret mitro bruģi, dobji iešlācās peļķēs. Šī skaņa veidoja it kā pavadījumu ģitāras akordiem.
Dziedātāju tūdaļ pazinu. Alberts Geršteins izpildīja sava tēvoča populāro dziesmu «Pie zilā ezera». Saldenā melodija nebūt neatbilda ne situācijai, nedz manai noskaņai. Un tomēr nācās mainīt savu nostāju pret Albertu — viņš dziedāja tik nepiespiesti un dabiski, ka noliegt viņa talantu varētu tikai tāds apmāts skauģis kā Pravietis.
— Izslēdziet skaņu! — Gregors Abušs izrīkoja, tad pagriezās pret mani.
— Nu, kā jums patīk triks ar pilno maisu?
— Fantastiski! Jebkurš normāls zaglis būtu vienkārši aiznesis maisu ar visu naudu, bet šie… — es iesāku.
— Bet šie apmaina to pret izskatā līdzīgu, pilnu ar vecām avīzēm! — manā vietā pabeidza" frāzi Gregors Abušs. — Padomājiet, cik papildu pūliņu tas prasījis. Kā redzat, Aleksandrijas gadsimta lielākais noziegums kļūst arvien mīklaināks.
— Kā ar pirkstu nospiedumiem? — es jautāju.
— Tādi ir, turklāt aizgūtnēm. Gan Volts Karpenters, gan Ričards Beidevans un Tea Kilseimura atstājuši savējos uz automobiļa stūres. Toties uz automāta laides dak- tiloskopists nav atradis nenieka. Neko citu ar! negaidīju. Mums jārēķinās ar to, ka viņi…
Sarunu nācās pārtraukt, jo atskanēja policijas rācijas zummers.
Noklausījies ziņojumu, Gregors Abušs aši pavēlēja šoferim:
— Braucam!
— Uz kurieni?
— Uz Tirgus laukumu!
— Kaut kas gadījies Ralfa Geršteina mājā? — es jautāju galīgā neizpratnē. Pametis skatienu uz ekrānu, pārliecinājos, ka it nekas nav mainījies. Vienīgi lietus negaidot bija pierimis.
— Pašā mājā? — pārjautāja Gregors Abušs, atpogādams pistoles maksti. — Cerams, tur viss pa vecam. Ļoti ceru! — viņš izgrūda caur zobiem. — Ja Alberts Geršteins paguvis ņemt kājas pār pleciem, man pašam nekas cits neatliek kā vienīgi pazust no šejienes. Aleksandrieši nodīrās man ādu.
— Tātad tomēr Alberts? — Es nez kādēļ jutos vīlies. Momenti, kas netieši apliecināja viņa vainu, veidoja iespaidīgu virteni. It īpaši pēc Luisa sniegtās informācijas. Bet tieši tādēļ, ka apšaubīju Luisa nostāstu, vēlējos iztēloties zem melnās kapuces kādu citu.
— Alberts gan! — Gregors Abušs nikni teica. — Tagad tas simtprocentīgi pierādīts. Tik tikko man ziņoja, ka uz lendrovera sēdekļa atrastā^ kapuces iekšpusē uzieti daži izkrituši mati. No visām personām, uz kurām krīt aizdomas, tādi cirtaini, koši melni mati ir vienīgi Albertam!
— Mēs jau apstājāmies mājas priekšā.
— Visiem izkāpt! Ielenkt māju! Bez mana īpaša rīkojuma nešaut! — Gregors Abušs skaļi sauca.
No autofurgona ar uzrakstu «Ātrā ķīmiskā tīrīšana» izlēca četri bruņoti vīri ar seržantu Aleksanderu priekšgalā.
Kādu brīdi palikām stāvam, ieklausoties mūzikas skaņās, kas atlidoja no otrā stāva. Alberts Geršteins vairs nedziedāja. Tagad spēlēja vesels orķestris.
Tātad magnetofons! Mūzika spēji izbeidzās. Atskanēja raksturīgā sīk-šana, kāda rodas, magnetofona motoriņam strādājot tukšgaitā.
Nez kamdēļ mēs joprojām neizkustējāmies no vietas, nogaidīdami, kad nomainīs kaseti.
Nesagaidījuši vēl saspringtāk ieklausījāmies neizprotamajā klusumā. Cerējām sadzirdēt balsis, soļus, jebkādas citas dzīvības pazīmes. Taču viss nams rādījās galīgi izmiris, it kā cilvēku pamests.
Pēkšņi klusumu pārtrauca kāda skaņa — it kā putns vēcinātu smagus spārnus. Es neviļus satrūkos, izjuzdams pat tādas kā bailes. Tikai pēc sekundes aptvēru, ka mans izbīlis bijis veltīgs. Neparastās skaņas cēlonis izrādījās gluži dabisks. Proti, no stūra pēkšņi izlēcis vējš raustīja atvērtā logā melnos, smagos aizkarus.