Un tomēr šaušalīgā izjūta neizgaisa.
— Logs! — es beidzot apzinājos. Konvulsīvi saķēris Gregora Abuša roku, saucu vienā laidā:
— Logs! Skatieties, logs!
— Kas par to? — viņš mulsi vaicāja.
— Augšējā stāva vidējais logs!
Jā, tas patiesi bija «muzikālās istabas» logs, kuram saimnieka stingrā aizlieguma dēļ kopš neskaitāmiem gadiem neuzdrošinājās pieskarties neviena dzīva dvēsele. Vēl vakar Gregors Abušs izteica aizdomas, ka vajadzības gadījumā to nākšoties izlauzt ar visu rāmi — tik ierūsējušas, sen nelietotas, ar putekļiem piedzītas viras.
Mēs ar Gregoru Abušu tramīgi saskatījāmies. Viņa acīs manīju apstiprinājumu manām nojautām. Šo namu bija piemeklējusi nu jau vairs neatvairāma nelaime.
Šī nojausma visai drīz baismīgi piepildījās.
Gregors Abušs jau grasījās uzlauzt durvis, bet seržantam Aleksanderam laimīgā kārtā ienāca prāta vispirms pārbaudīt, vai tās aizslēgtas. Nebija vis.
Klusītēm atvēruši tās, tikpat klusu kāpām augšā.
Pašķīris sānis viesistabas portjeru, Gregors Abušs kā pienaglots palika stāvam uz sliekšņa.
Pāri viņa plecam ielūkojos viesistabā. Tumsu kliedēja vienīgi magnetofona zaļā actiņa un koši sarkanā nakts- lampiņa klavieru soliņa balstā.
Kad apradu ar tumsu, sāku atšķirt divas nekustīgas figūras.
Ričards Beidevans tupēja uz klavieru soliņa, sasvēries uz sāniem, ar labo roku pieskāries grīdai — it kā viņš grasītos pacelt uz paklāja nolikto pustukšo glāzL
Viņpus baltā koncertflīģeļa uz dīvāna gulēja Alberts Geršteins. Viņam pa rokas tvērienam uz nošu apkrautajām klavierēm stāvēja gandrīz tukša pudele. Blakus — sifons ar sodas ūdeni.
Pie labas gribas varēja iedomāties, ka esam abus pārsteiguši draudzīgas sarunas pašā vidū. Bet tumšā peļķe zem klavieru soliņa, uz kura sēdēja Ričards Beidevans, un Salauztās glāzes lauskas, kas mirguļoja pie Alberta Geršteina kājām, nekavējoties nonāvēja šo ilūziju.
Teu Kilseimuru nekur neredzēja.
Pagāja kāda minūte, tā man vismaz likās, kamēr Gregors Abušs uzdrošinājās iededzināt lustru.
Jau iepriekš zinādams, kāda aina atklāsies manām acīm, nespēju tomēr apspiest rīklē iestrēgušu kliedzienu.
Ričards Beidevans un Alberts Geršteins bija nogalināti. Nogalināti jau tad, kad mēs ar Gregoru Abušu, sēdēdami šaurā ieliņā noslēptajā dienesta automobilī, klausījāmies Alberta priekšnesumu ģitāras pavadībā. Nogalināti, kaut mēs tobrīd vēl runājām par viņiem kā par dzīviem.
To uzzinājām vēlāk, kad steigšus atsauktais policijas ārsts iepazīstināja mūs ar medicīnisko slēdzienu.
Slepkavība, pēc viņa domām, notikusi īsi pirms tam, kad sāka novērot māju. Mūs ar Gregoru Abušu bija maldinājis magnetofons, pareizāk sakot, divstundīgā kasete.
Raugoties uz stingo Albertu Geršteinu, sāpīgi atcerējos, kādas izjūtas manī vēl pavisam nesen izraisīja viņa dziedājums. Traģiski apzinājos, ka viņa dotības pa īstam novērtēju, kad viņš pats jau bija miris, kad viņa balss jau bija apklususi.
Nez kādēļ man nebija ne mazāko šaubu par to, kas pastrādājis šo divkāršo slepkavību. Tas fakts vien, ka Tea Kilseimura nekur nav redzama, šādā noskaņā šķita pietiekams pierādījums viņas vainai.
Pagriezos pret Gregoru Abušu, lai kaut ko pajautātu, bet vārdi tā i palika karājamies mēles galā. Pēkšņi saskatīju kaut ko tādu, kas lika man sarauties un kāpties atpakaļ.
Tieši man pretī atradās nošu skapis ar ovālu spoguli inkrustētā sarkankokā. Spoguļa augšdaļa palika ēnā, gaisma apspīdēja vienīgi tā apakšu. No izgaismotā dziļuma man pretī līda Tea Kilseimura. Ģērbta vizuļojošā vakartērpā, ar plaši atplestām rokām — viņa gulēja uz vēdera, ar seju pieplakusi grīdai. Vienā kājā rēgojās
kurpe, otra mētājās blakus, pavērsusi smailo papēdi manā virzienā. Matos spīguļoja sīkas stikla drumslas.
Nekādi nespēju attapties. Nekādi nespēju piespiest sevi atraut skatienu no spoguļa. Man likās, tas rāda nevis īstenību, bet manis paša slimīgās izdomas atspulgu.
— Latorp, jums kaut kas kaiš? — nez no kurienes atlidoja Gregora Abuša raižpilnā balss.
Pievārējis sevi, ar rāvienu apcirtos apkārt. Tieši tai momentā, kad seržants Aleksanders aiz kājām izvilka no klavieru apakšas Teas Kilseimuras nedzīvo ķermeni.
20
Tonakt vairs neatgriežos motelī — pārlaidu nakti pie Gregora Abuša. Taču par īstu nakšņošanu nebija ne runas.
— _Pie darba! — aicināja Gregors Abušs, norādot uz rakstāmgaldu, kura vidu aizņēma miniatūras magnetofona kasetes, izņemtas no slepenās noklausīšanās ierīcēm Ralfa Geršteina mājā.
Noklausīšanos ievadījām ar Olivera Dertija un Alberta Geršteina sarunu, kas bija risinājusies viņdien, kad Dertijs izlūdzās policijas priekšnieka atļauju palikt divatā ar Albertu.
«Kur?» Dertijs neatlaidīgi prašņāja.
«Nekur!» vairākkārt apzvērēja Alberts. «Es nekā ne^ zinu!»
Šo stūrgalvīgo dialogu pārtrauca seržanta Aleksandera attālā balss:
«Jūs, tur! Kāpiet lejā! Ašāk! Izrunāties pagūsiet policijas pārvaldē!»
Dertijs izgrūda nepārprotamu draudu, Alberts neatsaucās. Ar to šis ieraksts beidzās.
Nākamais fiksēja vētrainu izskaidrošanos starp Ričardu Beidevanu un Teu Kilseimuru. Sākumā saruna pieskārās Teas attiecībām ar- Albertu. Izgāzis savas dusmas, Ričards Beidevans brīdināja:
«Piesargies! Nedomā, ka jums izdosies apvest mani ap stūri! Neesmu tāds vientiesis kā Dertijs! Tu darīsi to, ko es tev likšu, ja ne…»
«Kas man jādara?»
«Rit piezvanīsi Albertam un ielūgsi viņu ciemos.»
«Kādam nolūkam?» «Baidies viņa dēļ?» Ričards Beidevans ļauni iesmējās. «Nomierinies! Ja viņš būs pietiekami prātīgs, nekā viņam nenodarīšu. Vienkārši patērgāsim kā vīrietis ar vīrieti.» Atkal atskanēja smiekli. «Un, lai tu netraucētu mūsu intīmo sarunu, ieslēgšu tevi guļamistabā tāpat, kā tu biji ieslēgusi savu Albertu.» . •