«Nekas neiznāks.»
«To mēs vēl redzēsim!»
«Alberts neatnāks, lieku galvu ķīlā,» Tea spītīgi cirta pretī. «Viņš arī nav muļķis. Tūlīt sapratīs, ka tu gribi viņu ievilināt lamatās.»
«Tas atkarīgs tikai no tevis, vai sapratīs vai ne.»
«Uz mani neceri… Ja gribi, piezvani viņam pats.»
«Tu atsakies?»
«Bez šaubām!»
«Tādā gadījumā negribētu būt tavā ādā,» Ričards Beidevans draudīgi nošņāca.
«Tu laikam esi kaut ko aizmirsis?» Tea šņāca pretī.
«Ko tad?»
«Varu šo to pastāstīt par tevi policijas priekšniekam. Ja viņš uzzinās, ka tu savā laikā ar Basāni…»
«Skrien tikai, stāsti! Tev labi zināms, kā Vincents Basāni izrīkojas ar tiem, kuriem pārāk nesavaldīgas mēles. Turklāt tas, kas tev stāstāms par mani, pieder pagātnei. Turpretī tu kopā ar savu Albertu šodien…»
«Nav tiesa!»
«Ko uztraucies? Es taču netaisos izdot policijai tavu noslēpumu … Ja neizdarīsi man pa prātam, pats ar tevi izrēķināšos!» Ričards Beidevans iesvēlās dusmās. «Un atceries, savus solījumus es allaž pildu!» \
Ieraksts beidzās.
— Šī saruna notika vakar vakarā. Rezultātā Tea tomēr piezvanīja Albertam… — Gregors Abušs norādīja uz kādu kaseti. — Noklausījos bez jums, tur nekā interesanta nav. Telefona saruna ļauj secināt, ka Tea Kilseimura pienācīgi novērtēja draudus. Viņa pateica Albertam tieši to, ko Ričards Beidevans vēlējās… Tiesa, nav nekādas garantijas, ka viņa iepriekš nav brīdinājusi Albertu.
Atcerējies sastapšanos diskotēkā «Arhimeds», iebildu:
— Diez vai. Alberts ieminējās, ka viņu vakarā gaidot ciemos Ralfa Geršteina mājā. Nekādas pazīmes, ka viņš
būtu nobažījies, nemanīju. Vismaz līdz sadursmei ar Vincentu Basāni, kas izcēlās Pravieša dēļ. Tikai tad viņš tā kā nobijās, pirms tam jokoja vienā laidā.
*— Jokoja? — Gregors Abušs pārjautāja.
— Godīgi sakot, manī viņa toreizējā bezbēdība vieš izbrīnu. Aplaupīt banku, nogalināt Karpenteru un pēc tam izturēties tā, it kā nekas viņu neapdraudētu?
— Jūs spriežat, izejot no loģikas likumiem, — Gregors Abušs aizrādīja. — Mums jāpatur prātā, ka šoreiz ačgārni, neizdibināmi momenti ir pārsvarā. Nu kaut vai Olivers Dertijs. Vienīgais, kas tagad noskaidrojies, — nojauta nav mani pievīlusi. Viņš patiešām pagājušajā naktī slepus izlavījies no moteļa, lai vēlreiz aprunātos ar Albertu. Un, lai pārējie nevarētu noklausīties, ieslēdzies ar viņu apakšstāva vannas istabā.
Gregors Abušs demonstrēja man attiecīgu ierakstu:
«Runā, nelieti! Runā, citādi es tev iedragāšu galvaskausu!» atskanēja Dertija balss. Viņš pūlējās runāt klusu, bet brīžiem čuksti pārauga spalgā spiedzienā. «Kur?»
«Neķerieties man klāt!» Alberts gārdza. «Laidiet vaļā, citādi saukšu palīgā!»
«Tu? Palīgā?» Dertijs ņirdzīgi mēdījās. «Un ja nu zaudēšu pacietību un atklāšu visu policijai?»
«Lūdzu, man nav nekas pretī. Gregors Abušs nav tāds kretīns, kā jūs visi domājat. Neko jaunu jūs viņam nevarat paziņot. Man ir liecinieks — Tea. Es izgāju no savas mājas, kolīdz ieraudzīju, ka Ričards Beidevans atbraucis. Uz ielas sastapu Teu un mēs kopā…»
«Klusu!» Dertijs viņu pārtrauca. «Kāds zvana pie durvīm! Mani te nedrīkst redzēt!»
Ar to saruna izbeidzās, kaut ieraksts vēl turpinājās.
Iztēlojos tālāko. Noslēpies vannas istabā, Dertijs bailīgi ieklausās trokšņos, nenojauzdams, ka tie tiek fiksēti magnetofona lentē.
No priekšnama atskan jaunā ciemiņa neskaidrā balss, dzirdama stingri iereibušās Teas Kilseimuras murmulē- šana. No vannas istabas iznācis, Alberts Geršteins cenšas, spriežot pēc replikām, ātrāk aizvadīt viesus tālāk. Iztēlojos, kā Dertijs tramīgi nogaida, kamēr visi trīs uzkāpj augšā, un pēc tam nemanot izlavās ārā no mājas.
Mēs ar Gregoru Abušu vēl pārspriedām šo sarunu, kad piezvanīja no laboratorijas.
— 32. kalibra lodes, tātad droši vien atkal «kolts», —• Gregors Abušs bridi vēlāk iepazīstināja mani ar ekspertīzes iznākumu.
— Tas pats ierocis, ar ko nogalināts Karpenters? — es vaicāju.
— Ļoti iespējams. — Gregors Abušs bezpalīdzīgi noraustīja plecus. — Lai to izdibinātu, vispirms jāatrod pistole. Jūs jau zināt, kā tas ir, — jāņem vērā stobra individuālās īpatnības, iespējamās novirzes no trajektorijas un tā joprojām. Mūsu ieroču speciālistam diez kā neuzticos. Vēl pavisam zaļš, tik tikko absolvējis policijas akadēmiju. Pieredzes nekādas, toties pašpaļāvības un iedomības atliku likām.
— Ko viņš saka?
— Nekā sevišķa. Šāvieni izdarīti no minimālas distances. Tas jau tāpat katram stulbenim skaidrs. Viņš neizslēdz varbūtību, ka šauts no divām pistolēm.
— Blēņas!
Taču, noklausoties nākamo ierakstu, mana pārliecība tika pamatīgi satricināta.
Citēju tikai to fragmentu, kas sniedz konkrētus pieturas punktus izmeklēšanai.
Beidevans: Pietiek tēlot! Pašlaik mūs neviens nedzird. Lai arī ko jūs atklātu, tas paliks starp mums abiem.
Alberts: Tea …
Dzirdami soļi, tad no tālienes atskan Ričarda Beidevana balss: «Pilna kā mārks. Pat šāvieni viņu diez vai uzmodinās.»
Alberts: Vai tas ir mājiens?
Beidevans: Vienkārši draudzīgs brīdinājums. Vakar viņa, mēģinādama jūs glābt, deva liecību, kas aiztaupīja jums tūlītēju apcietināšanu. Šodien viņa jums vairs nevarēs palīdzēt: Tea liecinās tikai vienu — ka bijusi galīgi piedzērusies un nekā nav dzirdējusi. Tātad ieteicu — runājiet!
Alberts: Ričard, jūs maldāties!