Выбрать главу

Beidevans: Beigsim spēlīti! Izmuļķot mani neizdosies. Vai domājat, es nezinu, kāpēc jūs ar Dertiju ieslēdzāties vannas istabā? Jūs mani nedzirdējāt, toties es…

Alberts: Slepus noklausījāties?

Beidevans: Protams. Un piedāvāju jums nolīgumu. Tas ļaus jums gan palikt uz brīvām kājām, gan atstāt sev kaut ko par piemiņu.

Alberts: Kādu nolīgumu?

Beidevans: Jūs veltīgi izliekaties. Es visu zinu. Jūs ar Dertiju gribējāt iztaisīt no manis grēkāzi, bet paši.. Pēc tam jūs abi ar Teu nolēmāt atstāt arī pašu Dertiju muļķa lomā … Nu tad klausieties — tā puse, kas bija jāsaņem Teai, būs manējā! Vai sapratāt?

Alberts: Kas tur ko nesaprast? Esmu spiests jūs sarūg­tināt. No manis jūs nesaņemsiet ne graša.

Beidevans: Pēc minūtes jūs runāsiet citu valodu. Man nav vairs ko zaudēt. Šī, tagad jau apbedītā, filma nozī­mēja man pēdējo izredzi kļūt par godājamu cilvēku. Ap­laupot banku jūs- līdz ar to nolaupījāt, manu vienīgo iespēju … Ja jūs klusēsiet, es jūs vienkārši…

Alberts: Nogalināsiet? Bet perspektīva pasēdēt aiz res­tēm līdz mūža galam jūs nemaz nebiedē?

Beidevans: Nesmīdiniet mani! Kurš mani nosodīs, ja ietriekšu lodi jūsu nelietīgajā purnā? Policija būs man tikai pateicīga, kad pastāstīšu, kurš īsti slēpies zem mel­nās kapuces… Turklāt varēšu apgalvot, ka izdarīju to greizsirdības lēkmē … Nositu pretīgo kustoni, kas uzdro­šinājies ķerties klāt manai sievai! Es jūs ienīstu, ienīstu!

Alberts: Tūdaļ pateikšu arī… Visu! Bet vispirms de­rētu uzlikt jaunu lenti. Kad izskaidrošanās kļūst pārāk vētraina, pēc dramaturģijas likumiem nepieciešams mu­zikālais pavadījums. Pag, jūs esat pārliecināts,' ka mūs neviens slepus nenoklausās?

Beidevans: Metiet pie malas savus stiķus! Tas jums ne­līdzēs!

Dzirdami soļi. Alberts pieiet pie magnetofona, pār­liek kaseti. Skan atkal mūzika. Orķestris spēlē džeza kompozīcijas «Reaktīvā simfonija» ievaddaļu. Alberts at­griežas savā vietā.

Beidevans: Runājiet, citādi es …

Alberts: Ierosinu vispirms iedzert! Lūk, tā!…. Un ta­gad es jums pateikšu visu, neslēpjot nenieka! Jā, es biju Teas mīļākais! Jā, viņa sen grasījās aiziet no jums! Jā, mēs tikai nogaidījām piemērotu momentu… Starp citu, jūs pirmīt teicāt, ka viņa pielikusies līdz nesamaņai./. Vai jums nav ienācis prātā, ka Tea varbūt tikai tēlo?

Be; ^evans: Tēlo? Kāpēc?

Alberts: Lai varētu vēlāk apliecināt, ka jūs grasījāties mani nogalināt un ka tādēļ biju spiests pašaizsardzības nolūkos…

Beidevans: Es jūs ienīstu, ienīstu! Jūs kopā ar šo ieleni!

Alberts: Skatieties! Logs!

Gandrīz vienlaicīgi atskan divi šāvieni.

Ričards Beidevans iekliedzas un tūdaļ apklust.

«Mans dievs! Mans dievs,» nostenas Alberts. Gārdziens. Tad arī viņš ir apklusis.

Dzirdams, ka no viņa rokas izslīd glāze un sasitas drumslās..

Mūzika turpina spēlēt. Cauri sitamo instrumentu spal­gajiem, ritmiskajiem piesitieniem sadzirdams cits apslā­pēts troksnis. Izklausās pēc automobiļa motora.

Noklausījušies ierakstu, mēs ar Gregoru Abušu ilgi nebildām ne vārda.

Es saņēmos pirmais.

—           Iznāk, ka viņi nošāvuši viens otru. Iespējams, Al­berts atnāca tieši ar šo nodomu. Nogalinājis Voltu Kar­penteru, viņš jau bija pakļauts inerces likumam. Nāka­mais loģiskais solis — viņš aizvāc arī otru nodeguma līdzdalībnieku.

—           Un kurā plauktā tādā gadījumā liekams Dertijs? — Gregora Abuša tonis pauda tādas kā šaubas.

—           Pagaidām atturēšos no atbildes. — Es paraustīju plecus. — Domājams, Alberts uzskatīja, ka Dertijs paša interesēs klusēs. Vismaz kādu laiku. Iespējams, pat tāds pagarinājums viņam nebija vajadzīgs. Ja Alberts būtu palicis dzīvs, diez vai rīt no rīta mēs viņu vēl redzētu Aleksandrijā. Un Teu arī, — es piebildu.

—          Tā, tā… — Gregors Abušs domīgi klaudzināja pirkstus pret galda virsu.

No miega iztrūcinātais Prezidents aprauti ierējās, taču pārliecinājies, ka viņa saimnieku neviens neapdraud, at­kal miegaini iebāza purnu ķepās.

—    Jūs man nepiekrītat? — es prašņāju.

—          Nē jau. Vienkārši lūkoju iztēloties, kur palikušas pistoles. — It kā meklējot kādu skaidrību, Gregors Abušs nogaidoši lūkojās manī.

Pilnīgi nevietā iesmējos. Atcerējos savas šausmas, ieraugot spogulī Teas Kilseimuras nekustīgo ķermeni. Toreiz nešaubījos, ka viņa nogalināta.

Jutu bezgalīgu atvieglinājumu, kad brīdi vēlāk ser— žants Aleksanders ar raksturīgo padrūmo aleksandriešu humoru izsauca pa telefonu ātro palīdzību.

«Vajadzīgas trīs nestuves… Jā, visi trīs beigti.

Starpība tikai tā, ka divi piesūknēti ar svinu, bet fcrefe šais upuris ar alkoholu!»

Viegli pārliecinājos, ka Teas nesamaņa patiešām nav nekas vairāk par pārmērīgas uzdzīves sekām, — kad nes­tuves ar viņas nekustīgo ķermeni iestūma mašīnā, viņa apgriezās uz otriem sāniem.

Neesmu nekāds ārsts un tāpēc neņemos spriest, vai cil­vēks, būdams patiesībā puslīdz skaidrā, spējīgs tik ra­dikāli notēlot galīgi piedzērušos. Šī problēma ieguva pirm­šķirīgu nozīmi, jo daži lentē ierakstītie Alberta Geršteina vārdi (ja vien tie nebija domāti viņa pretinieka maldi­nāšanai) it kā liecināja, ka Tea Kilseimura tikai izliku­sies. Un ja tā …

—    Ir viena hipotēze, — es nedroši ieminējos. — Pisto­les noslēpusi Tea.

—    Kur? — Gregors Abušs pašūpoja galvu. — Visa māja sīki izkratīta. Un kāds viņai no tā labums?

—    Pieņemsim, viņa ir vienīgā, kam Alberts atklājis, kur noslēpta nauda, — es teoretizēju. — Nav arī izslēgts, ka pēc uzbrukuma bankai Alberts nodevis laupījumu tieši Teai un šī to kaut kur noglabājusi.

—    It kā pareizi un tomēr visai ļodzīgi. — Gregors Abušs ar pūlēm aizturēja žāvas. Viņa citkārt impozantā seja likās novājējusi, bezmiega nomocīta, zem acīm bija uztūkuši sīku grumbu sašvīkoti maisiņi.