— Pieņemsim, jums taisnība, — viņš risināja manu domu tālāk. — Tādā gadījumā bezjēdzīgi slēpt pistoles. Teai būtu daudz izdevīgāk, ja mūsu acīm pavērtos dramatiskais skats ar visām piedienīgām butaforijām. Divi nozieguma dalībnieki nupat nokārtojuši savstarpējos rēķinus, uz grīdas vēl mētājas kūpošie ieroči. Līdz ar to viņa nodrošinātu sevi pret jebkādām aizdomām.
— Jūs vinnējāt! — Es jutos izsists no savas pozīcijas. — Tātad kāds cits pievācis pistoles?
— Šī iespēja, manuprāt, pelna pilsoņtiesības.
— Kurš tad?
— Ciemiņš, kas iztraucēja Dertiju. Kamēr jūs atsvai- dzinājāties dušā, lai neaizmigtu teju pat krēslā, bez jums noklausījos vēl vienu ierakstu. Varam atkārtot!
Runātāja balsi sākumā nepazinu.
Dārdēja magnetofona mūzika.
Tea Kilseimura, lūkodama atkārtot melodiju, bez žēlastības apstrādāja flīģeļa taustiņus, uzmundrinādama sevi ar nesakarīgiem izsaucieniem.
Alberts Geršteins, spriežot pēc dažām aprautām frāzēm, bez panākumiem mēģināja dabūt viņu prom no klavierēm.
Ričards Beidevans kaut ko nikni murmulēja.
Negaidot cauri šai kakofonijai izkļuva Luisa čuksti:
«Ejam uz citu istabu, Beidevan! Man ar jums jārunā.»
«Rīt!» Ričards Beidevans norēcās. «Šodien neesmu runājams!»
Daļa viņu_ sarunas pajuka kopējos trokšņos. Tad no jauna izdalījās Luisa klusā, uzstājīgā balss:
«Jūs nesaprotat. Mani atsūtījis Vincents Basāni. Jums vajag…»
«Neko man nevajag!» Ričards Beidevans kliedza. «Lasieties prom! Atnāciet rīt!»
«Rīt būs par vēlu!» Luiss draudēja.
Varbūt tas tā tikai likās, jo jau nākambrīd, acīmredzot griezdamies pie pārējiem, viņš tīri omulīgi uzsauca:
«Turpiniet uzjautrināties, bet es iešu… Pieskati, Albert, lai Tea vairs nepiežūpotos. Tas var slikti beigties.»
«Slikti beigties? Ar mani?» Tea Kilseimura skurbi iesmējās, pārstājusi dauzīt taustiņus. «Pasakiet to labāk Ričardam!»
«Neliecies zinis!» Alberts tā kā apmulsa. «Ejam, es tevi pavadīšu.»
«Tencinu, gan es pats atradīšu ceļu.» Luiss atgaiņājās.
Tea Kilseimura spēji aizcirta klavieru vāku. Arī magnetofons pašlaik atskaņoja kādu klusāku gabalu. Tālab varēja sadzirdēt Luisa apslāpētos soļus. Kāpieniem čīkstot, viņš lēnām nokāpa lejā. Pēc brīža no apakšstāva bija jāatskan aizcirsto durvju raksturīgajam troksnim, bet tas izpalika.
Gregors Abušs ar smaidu pavērās manī.
— Daiļrunīgi, vai ne? Manuprāt, Luiss noslēpās kaut kur apakšstāvā, lai nogaidītu tālākos notikumus.
— Tad jau iznāk, ka pistoles noslēpis viņš. Iznesis no mājas un iemetis kādā atkritumvadā, — es skaļi prātoju. — Jājautā, kādā nolūkā?
— Lai novirzītu aizdomas uz Teu Kilseimuru? — Gregors Abušs minēja. — Bet tā ir tā pati zīlēšana kafijas biezumos, ar ko nodarbojamies no sākta gala. Viss tik
samežģīts, pavedieni tā sapinušies, turklāt tik grūti atšķirt kaut ko taustāmu no māņiem, ka sāku jau izsamist … Godīgi sakot, man briesmīgas galvassāpes.
— Pārnestā nozīmē?
— Diemžēl burtiskā.
— Man arī, — es mazdūšīgi atzinos.
— Ko lai dara? Šai mājā var dabūt visu ko, tikai ne tabletes. Man bija noglabāts aspirīns, bet Prezidents norija pa tīro. Laikam uzskata par izsmalcinātu desert- ēdienu. Mūsu vienīgais glābiņš — paārstēt galvu ar alkoholu.
— Cerams, ne līdz tādam nesamaņas stāvoklim, kāds Teai Kilseimurai, — es pajokoju.
— Jādomā, ka pašlaik viņa jau puslīdz skaidrā, — varētu nopratināt.
Mēs izdzērām pa glāzei tikpat kā neatšķaidīta brendija. Kad pieveicām pēdējo malku, aiz rūtīm jau blāvoja nespodrs, ūdeņains rīts.
21
Pirmo nācās nopratināt Oliveru Dertiju.
Kad atbraucām uz policijas pārvaldi, mums tūdaļ ziņoja, ka Dertijs līdz pat rītam nav devis mieru dežurantam, Gandrīz ik stundu bungojis pie kameras durvīm, pieprasīdams, lai šo vedot pie policijas priekšnieka.
Man bija pietiekami daudz laika sarast ar Gregora Abuša oriģinālajām metodēm. Arī šoreiz viņš nelika vis atvest Dertiju uz savu kabinetu. Pats ieradās kamerā, tēlodams tādu kā pieklājības vizītē atnākušu paziņu. Durvis palika vaļā, atņemot pratināšanai oficiālo nokrāsu, — pat par tādu sīkumu policijas priekšnieks bija padomājis.
Ieraugot mūs, Dertijs kā atspere nolēca no koka lāvas, uz kuras bija zvilnējis. Gregors Abušs deva man mājienu palikt uz sliekšņa, bet pats pagriezās pret Dertiju.
— Dertija kungs, vai jums nav iebildumu, ja mūsu sarunā piedalīsies Latorpa kungs?
— Neiebilstu, ko jūs! — Dertijs nervozi vēcināja rokas, ļaudams saprast, ka jebkurš policijas priekšnieka lūgums tiks pieņemts ar pateicību.
— Sēstieties! — Gregors Abušs palūdza. — Abi, jūs arī, Latorp!
Dertijs atsēdās. Varēja manīt, ka tas prasa no viņa prāvu piespiešanos. Sejai ik brīdi pārskrēja nervozi drebuļi, lāvas malā ieķērušies pirksti te atlaidās, te no jauna savilkās.
— Jūs jau zināt par Karpenteru? — Gregors Abušs uzmanīgi iesāka sarunu.
— Jā, jā… Briesmīgi! Visu nakti nespēju aizmigt… Es to negribēju, ticiet man, negribēju. Būtu es zinājis, ka Alberts… Es viņu būtu nožņaudzis savām rokām…
— Viņš jau tāpat ir beigts, — Gregors Abušs sausi pateica.
— Jā, jā, es visu zinu. — Dertijam noraustījās seja. — Alberta ne par kripatu nav žēl. Pēc tā, kā viņš izrīkojies ar Karpenteru…
Un ātri, aizgūtnēm birdinādams vārdus, Olivers Dertijs izstāstīja savu versiju. Apturēt šo plūdumu ne Gregoram Abušam, ne man nebija pa spēkam. Dertijs līdzinājās cilvēkam, kurš ilgi cietis no valodas defekta un tagad, atguvis normālas spējas, steidzas izrunāties.