4
Mēs sēdējām moteļa bārā, kur bijām vienīgie ciemiņi. Pēc ceļa likstām nelielā telpa likās sevišķi omulīga. Pat uzbāzīgie metāla bareljefi pie sienām nespēja mazināt labsajūtu, kāda parasti pārņem ceļinieku, kad tas nakts vidū nokļūst līdz viesmīlīgam pavardam. Pavards šoreiz nebija vienīgi simbolisks apzīmējums. Mums par godu moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders lika sakurināt no laukakmeņiem veidoto lielo kamīnu.
Tīksmi staipīdamies, nolūkojos, kā tumšsarkani atspulgi lēkā pa metāla figūrām. Veidotas modernā pus- abstraktā manierē, tās acīmredzot attēloja ainas no sengrieķu mitoloģijas.
— Mūsu vietējā skulptora Dīna Pančeka darbs. — Hugo Aleksanders pareizi iztulkoja manu vaicājošo skatienu. — Sākumā, jāatzīstas, Aleksandrijas iedzīvotāji uzskatīja viņu par pusjukušu. Tagad viņš ir uz zaļa zara. Pančeka popularitāti stiprā mērā veicinājis Vincents Ba- sāni, kuram prāva modernās skulptūras kolekcija, arī vairāki Pančeka darbi… Kā redzat, mūsu mazajā pilsētā var atrast visu ko — gan mecenātus, gan talantus.
— Šis, kā viņu tur, Basāni ir kāds miljonārs? — apvaicājos, malkodams uzsildīto portvīnu.
Dzēriena marku neiegaumēju, uzraksts bija spāņu vai portugāļu valodā, taču gads — 1939. — neprasījās pēc īpaša tulka un, dabiski, iespaidoja. Te prata uzņemt ciemiņus pēc senlaiku tikumiem — ar liesmojošu kamīnu un lielisku vīnu.
— Basāni? — Hugo Aleksanders pārjautāja. — Protams, viņš ir krietni bagāts. Vincentam Basāni pieder vairāki alus brūži un vīnu darītavas, viņš apgādā ar dzērieniem visas Aleksandrijas alus dzertuves un restorānus. Pēc mūsu zemē iecienītās metodes — ja neņemsi manu preci, rēķinies ar nepatikšanām… Savu karjeru Basāni sācis kā gangsteris. Bet nedomājiet, ka vēl šobaltdien staigā apkārt, vicinādams šaujamos. Šodienas Vincents Basāni ir plaši pazīstams filantrops, ietekmīgs veikalniēks, svarīga politiska figūra …
— Cik esmu dzirdējis, visādā ziņā kolorīta persona! — Dertijs negaidot iesprūda sarunā. Līdz šim viņš bija klusējis. Pagriezies pret kamīnu, saraucis pieri dziļās grumbās, Dertijs neatlaidīgi vēroja uguns rotaļu. Droši vien meklēja šaudīgajā liesmu rakstā kādu līdzību ar sarežģītajām kombinācijām, kas nepārtraukti uzvilnīja smadzenēs.
Hugo Aleksanders palūkojās Dertijā ar tādu kā nepatiku. Sākumā nodomāju, ka viņu kaitina Dertija balss. Jāatzīstas, Dertija intonācijai piemita kaut kas aizskaroši privātīpašniecisks. Neraugoties uz ārējo demokrātismu, pat familiaritāti, sarunas biedrs (ja tas nebija galīgs stulbenis) ātri vien pārliecinājās, ka viņš interesē Dertiju vienīgi tai gadījumā, ja šādi vai citādi izmantojams. .
Vēlāk gan atskārtu — Hugo Aleksanders vienkārši piederēja pie tiem ļaudīm, kas uzskata monologu par vienīgo patīkamo sarunas formu. Viņš gan neko daudz neiebilda pret īsiem starp jautā jumiem, jo tie deva iespēju paplašināt stāstījumu līdz bezgalībai.
— Gribētu, lai tu šim gangsterim ierādītu savā filmā pienācīgu vietu. īstie pipari mūsu mērcei, — Dertijs man autoritatīvi piesacīja, tad pagriezās pret Aleksanderu.
— Negribas ticēt, ka šis Basāni galīgi aizmirsis bijušās gaitas. Droši vien klusībā viņš ir pastrādājis ne vienu vien vērienīgu noziegumu. Vietējai policijai varbūt pat bijušas aizdomas, bet… rokas par īsām.
— Jūs gaužām maldāties. — Hugo Aleksanders noņēma acenes un, turot tās pirkstos, palūkojās uz Dertiju kā caur lupu. Skatiens pauda izsmalcināti inteliģenta cilvēka vieglu nicinājumu pret garīgi nelīdzvērtīgu partneri.
— Nespēju iztēloties, kā jums ienācis prātā uzņemt dokumentālu filmu par mūsu pilsētu, ja tās modus vivendi, tā sakot, dzīves satvars, jums palicis svešs.
— Proti? — es arī šoreiz aprobežojos ar īsu starpjautā- Jumu, par ko tiku apbalvots ar atzinīgu smaidu.
•— Pie mums nekas vērienīgs nenotiek. — Hugo Aleksanders rezignēti pašūpoja galvu. — Zādzības, pa reizei kāda ielaušanās, kautiņš dzērumā, kāds vizināšanās nolūkos piesavināts automobilis, ģimenes disputs ar miesas bojājumiem — tas arī puslīdz viss… Tiesa, no Vincenta Basāni bīstas visi, ieskaitot policiju, bet viņam daudz smalkāki paņēmieni savas varas nostiprināšanai. Viņš pie mums drīzāk uzmeties par sabiedrisko interešu aizstāvi… Baņķiera Jonatana Krjudešanka fabrika līdz nesenam laikam sagandēja ļaužu veselību ar gluži nebaudāmiem zivju konserviem. Ar valdības komisijas rīkojumu tā nesen slēgta, un tas daļēji Vincenta Basāni nopelns.
— Tad jau viņš patiesi saucams par labdari! — es atzīmēju.
— Neesiet tik naivi! — Hugo Aleksanders aizrādīja.
— Vienkārši izmantoja izdevību, lai satriektu sāncensi. Līdz fabrikas slēgšanai Krjudešanka bagātība ļāva tam nerēķināties ar Basāni iespaidu. Tas arī galvenais iemekls, kādēļ abi mūžīgi klupa viens otram matos… Tātad smalks aprēķins, un kā bezmaksas piedeva vēl dažas lapiņas filantropa lauru vainagā.
Dertijs, iztukšojis trešo glāzi portvīna, nožāvājās.
— Ļoti vērtīga informācija, — viņš uzslavēja stāstītāju.
— Es jau teicu manam draugam Oskaram Latorpam, ka izprast Aleksandriju bez jūsu palīdzības būtu tas pats, kas uzkāpt debesskrāpja simtajā stāvā bez lifta. Rīt viņš augu dienu būs jūsu rīcībā… Es arī, ja vien atlicināšu kādu brīvu mirkli, — Dertijs aši piemetināja. —• Pašlaik gan mums abiem laiks likties uz auss.
— Tik ātri? — Aleksanders jutās manāmi vīlies.
— Kādu pusstundiņu varam taču vēl patērzēt! — Un, nenogaidījis mūsu priekrišanu, viņš jau atkal runāja:
— Uzprasiet man — kas visraksturīgākais Aleksan- drijai? Tieši tas, ka pie mums nekas nenotiek. Un nekad nenotiks!
— Kas to zina! — Dertijs miegaini nomurmināja un, nolicis tukšo glāzi uz galdiņa, aizvēra acis. Pēc brīža viņš jau bija aizmidzis.