Viņa juceklīgo, lēkājošo, nervozo vēstījumu diez vai vērts citēt. Tāpēc aprobežošos ar protokolu, ko vēlāk uzrakstīja seržants Aleksanders.
«Sākumā man rādījās, ka Alberta Geršteina reklamēšanai jau darīts viss, kas vien iespējams. Dokumentālā filma par Aleksandriju, mākslas filma, kuras centrā ir bankas ^aplaupīšana, — tam visam vajadzēja jau priekšlaicīgi iekveldināt publiku. Vēlāk apjēdzu, ka palaista garām vēl viena grandioza izdevība. Ja laupīšanas imitācija izvērstos īstā uzbrukumā, tā būtu kolosāla sensācija.
Aprunājos ar Albertu Geršteinu un Voltu Karpenteru.
Karpenters piekrita, gan izkaulēdams par šo pakalpojumu visai pieklājīgu summiņu. Viņš uzskatīja, ka neko neriskē, jo, kā*arī neiegrozītos notikumi, vienmēr varēšot sacīt, ka tikai pildījis manus norādījumus un līdz pēdējam momentam bijis neziņā, ka paredzams īsts uzbrukums.
Alberts sākotnēji spurojās pretī. Bet beigās man izdevās arī viņu pielauzt. Iestāstīju, ka būtu muļķīgi neizmantot tik lielisku iespēju sagādāt sev visiespaidīgāko reklāmu un līdz ar to romantisku mūsdienīgu oreolu pla» šas publikas acīs.
Ne Ričards Beidevans, ne Tea Kilseimura nebija iepazīstināti ar maniem plāniem. Zinādams, ka viņi savā laikā bijuši saistīti ar Vincentu Basāni, baidījos, ka tik Basāni, uzzinājis par manu nodomu, nesagatavo man kādu pārsteigumu. Ņemot vērā viņa bijušā gangstera reputāciju, bija paredzams,, ka daudzi uzskatīs par vainīgu tieši viņu, — un to viņš man diez vai piedotu.
Ričardam Beidevanam ierādīju tīri pasīvu lomu. Iepriekšējo vakaru runāju ar Jonatanu Krjudešanku pa telefonu, lai izkaulētu viņa atļauju filmēt bankā. Tīšu prātu neno- vedu sarunas līdz galam, pateikdams, ka es pats vai arī Ričards Beidevans ieradīsies pie viņa, lai panāktu galīgo vienošanos.
Liku, lai Alberts pasaka Ričardam Beidevanam, ka rīt pulksten desmitos viņam jābūt pie Jonatana Krjudešanka. Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu. Ar Ričarda Beidevana vizīti un manu zvanu gribēju nošaut uzreiz divus zaķus. Aizturēt Jonatanu Krjudešanku mājās, jo viņa negaidītā parādīšanās «Hermeja palātā» varētu visu izjaukt. Otrkārt, tā bija garantija, ka Ričards Beidevans priekšlaicīgi neuzzinās par negaidītu epizodes filmēšanu, kurā, kā jūs paši saprotat, režisoram būtu jāpiedalās. Šī dubultā viltība sevi pilnam attaisnoja. Ne viens, ne otrs nespēja izjaukt manis iecerēto operāciju.
Rēķinājos, ka Ričards Beidevans, kuram derdzās iet kājām, aizbrauks pie Jonatana Krjudešanka ar uzņemšanas grupas rīcībā esošo lendroveru. Albertam piekodināju novērot pa logu ielu. Liku viņam, tikko Ričards Beidevans atbrauks, ātri nomaskēties, iesēsties mašīnā un vistiešākā ceļā — cauri neapbūvētajam zālājam un skvēra alejai piebraukt pie bankas.
Ieteicu Albertam pirms tam pasēdēt ar Luisu pie pudeles. Un savu prombūtni iztēlot kā gājienu uz veikalu pēc papildu dzeramā. Pēc uzbrukuma Alberts, tēlojot absolūtu nevainību, atgrieztos mājās, nesdams it kā nupat nopirktu pudeli.
Šis alibi tika galvenokārt mērķēts uz izmeklēšanas sa- režģīšanu. Sensācija kļūtu vēl intriģējošāka, ja ar melno kapuci nomaskētā gangstera personība pieļautu vairākus minējumus.
Voltam Karpenteram uzdevu tiešā ceļā no bankas, gan izmantojot reti lietotu meža taku, aizbraukt līdz restorānam «Bakha' templis», kur maiss ar naudu pārceļotu no lendrovera bagāžnieka manējā. Pēc tam Karpenters, noslēpis mašīnu mežā, pats ar laivu pārbrauktu pāri Pontam, kur to gaidītu cita mašīna.
Pieļaudams varbūtību, ka nejauši aculiecinieki novēros mūsu satikšanos pie restorāna, iecerēju piesardzības soli, kas vēlāk atspēkotu pret mani vērstu apsūdzību. Laupījumu noglabāt autobusu stacijas bagāžas kamerā, bet slēdzeni aizlīmētā aploksnē nodot notāram ar norādījumu atplēst to pēc trim dienām.
Tikmēr mans pārdrošais pasākums būtu jau sasniedzis savu mērķi. Lai kādu virzienu ņemtu izmeklēšana, policija galu galā tomēr apcietinātu Albertu Geršteinu. Tieši tas bija mans galvenais nolūks. Ja policija vilcinātos ar arestu, es būtu piesūtījis anonīmu vēstuli ar mājienu, ka nauda atrodas pie Alberta. Mazliet nogaidītu, kamēr šis bumbas sprādziens gūst pienācīgu atbalsi, tad atklātu savas kārtis: «Mani kungi, tas bija tikai veikls reklāmas triks!»»
Tiktāl Dertija grēksūdze.
Mazliet vēlāk pārcēlāmies tomēr uz policijas priekšnieka kabinetu, kur seržants Aleksanders ieprotokolēja liecību.
Olivers Dertijs sēdēja masīva jā ozolkoka krēslā, nodūris galvu, šaudīgām acīm pārslīdēdams telpai, it kā šaubīdamies, vai viņš te ir drošībā.
— Viss? — Gregors Abušs vaicāja, kad seržants Aleksanders beidza klabināt rakstāmmašīnu.
— Viss, — Dertijs ar acīm redzamu atvieglojumu atkārtoja. — Es drīkstu atgriezties kamerā?
— Vispirms daži jautājumi. Vai jums, Dertija kungs, bija kāda garantija, ka nauda tiešām nonāks jūsu rokās?
— Nekādas! — Dertijs bēdīgi pašūpoja galvu. — Tagad es to pilnīgi apzinos. Toreiz man šķita, ka viņi neuzdrošināsies. Abiem taču vajadzēja zināt — ja viņi atļausies paņemt sev kaut simtnieku, es nekavējoties paziņošu policijai. Uzskatīju viņus par tādiem pašiem godavīriem kā …
— Kā jūs? — Gregors Abušs papildināja.
Kā jau paredzēju, zobgalība pagāja Dertijam secen.
— Kā tad! — viņš enerģiski apstiprināja.
— Tagad gribētu precizēt dažas tehniskas detaļas, —• Gregors Abušs teica. — Lai piekļūtu seifam, bija nepieciešams sagādāt rezerves slēdzenes un uzzināt kombināciju. Kā jums tas izdevās?
— Man? — Dertijs apjuka. — Nekādu atslēgu man nebija. Toreiz, kad bankas pagrabstāvā, piedaloties Ričardam Beidevanam un Albertam, mēģinājām laupīšanas skatu, atslēgas karājās sargam pie jostas. Uz to arī dibinājās mana iecere — Alberts piedraudēs sargam, un tas atslēgs seifu …