— Jonatans Krjudešanks turpretī apgalvo, ka slēdzenes izzagtas no viņa mājas.
— Nevar būt! — Dertija sejas izteiksme pauda neticību.
— Tālāk! Jūsu liecībā, Dertija kungs, esmu pamanījis acīm redzamu pretrunu. Sargam draudēt un dot konkrētas pavēles bez mutvārdu palīdzības, kā zināms, nav iespējams. Tātad sargs būtu pazinis Albertu Geršteinu pēc balss. Tas apgāž jūsu apgalvojumu, ka gangstera īstajai personībai sensācijas labad vajadzēja palikt nezināmai, vismaz sākumā.
— Alberts piedraudētu sargam pārvērstā balsī, caur mutei piestiprinātu respiratoru, — Dertijs aši atteica.
— Jauna pretruna! Sargs apdullināts ar nežēlīgu automāta laides belzienu. Viņš dabūjis smagu smadzeņu satricinājumu un vēl tagad nav nācis pie samaņas.
— Es to negribēju, negribēju! — Dertijs pielēca kājās. — Jebkura vardarbība bija pilnīgi izslēgta. Es biju ieplānojis tikai nevainīgu reklāmas triku. Jūs man neticat?
— Centīšos. Lai gan pēc tam, kad jūsu lieliskais reklāmas triks maksājis dzīvību trim cilvēkiem, viegli tas gan nebūs… Tagad pēdējais jautājums. Cik minūtes jūs runājāt pa telefonu ar Jonatanu Krjudešanku, kamēr Ričards Beidevans sēdēja blakustelpā?
— Pat ne sekundi.
— Tādā gadījumā atgādināšu jūsu paša vārdus. — Gregors Abušs ieskatījās protokolā. — «Man bija padomā pusvienpadsmitos piezvanīt baņķierim un aizsākt ilgstošu sarunu.» Varbūt seržants Aleksanders pārpratis jūs?
— Nē, nav pārpratis. Es tiešām piezvanīju.
— Tātad tomēr runājāt ar Jonatanu Krjudešanku?
— Nekā… Piegriezu viņam, pat vairākkārt, bet nu-, murs visu laiku bija aizņemts,
— Pagaidām pietiks, jūs varat iet!
— Atpakaļ uz kameru? — Dertija balsi izskanēja cerība.
— Tam vēl vienmēr atradīsies laiks, — Gregors Abušs sausi noteica. — Pašreizējā izmeklēšanas stadijā atļauju jums atgriezties motelī.
— Bet es to nemaz negribu!
— Jūsu leksika šķiet visai ierobežota, Dertija kungs! Tik vien dzirdu, ka «negribēju, negribu». No jūsu gribas nekas vairs nav atkarīgs.
— Tad ļaujiet man vismaz aizbraukt!
— Arī tas nav manos spēkos. Līdz izmeklēšanas nobeigumam jums jāpaliek Aleksandrijā — parakstiet attiecīgu dokumentu.
Dertijs trīcošu roku uzšņāpa savu parakstu.
— Latorp, piesaucu jūs par liecinieku! Ja ar mani kaut kas notiks, vainīgs būsiet jūs, — viņš nošņāca, norādīdams uz Gregoru Abušu. — Vai jums tiešām ar trim slepkavībām vēl nepietiek?!
Nākamo ieveda Teu Kilseimuru.
Sagatavodamies pratināšanai, Gregors Abušs ar gudru ziņu lika seržantam atnest šifonu ar sodas ūdeni un glāzi brendija. Viņš sagaidīja Teu uz sliekšņa un, saņēmis zem elkoņa, gādīgi nosēdināja ozolkoka krēslā.
Šī tēvišķīgā attieksme krasi kontrastēja ar parupjo stingrību, kādu viņš bija izrādījis pret Teu aizvakar Ralfa Geršteina mājās. Lieku reizi biju spiests atzīt, ka policijas priekšnieks instinktīvi izvēlējies vienīgi pareizo taktiku. Teas Kilseimuras seja, kas bez kosmētikas izskatījās nožēlojama, pat neglīta, liecināja, ka viņa ar pūlēm valda asaras. Spriežot pēc pierei piespiestās plaukstas, viņu turklāt mocīja stipras paģiru galvassāpes.
Gregors Abušs iešļāca no šifona sodas ūdeni, izņēma no atvilktnes tabletes un kopā ar brendija glāzi nolika tai priekšā.
— Izdzeriet! Kļūs mazliet vieglāk, — viņš laipni mudināja.
Tea Kilseimura paklausīgi norija tabletes, vienā elpas vilcienā iztukšoja glāzi un, kāri uzdzērusi virsū sodas ūdeni, paprasīja vēl.
Gregors Abušs tīšuprāt atvēlēja viņai laiku atgūties. Pasaucis seržantu Aleksanderu, viņš palūdza sameklēt
večiņu — Tirgus laukuma plāceņu pārdevēju. Pēc tam savienojās ar «Aleksandrijas Herolda» redakciju.
— Luiss? Te Gregors Abušs! Kolīdz būsiet brīvs, piekāpiet pie manis… Raksts? Par traģēdiju Ralfa Geršteina mājā? Pagaidām nolieciet malā, es varēšu papildināt jūsu informāciju ar jaunu materiālu. Brīdiniet savus kolēģus — ārpus Aleksandrijas neviens nedrīkst zināt par pēdējiem notikumiem. Uz redzēšanos!
Nolicis klausuli, viņš līdzjūtīgi pagriezās pret Teu.
— Kāda tagad dūša?
— Mazliet vieglāk kļuva, — Tea Kilseimura sacīja ar izmocītu smaidu. Varēja just, ka viņa joprojām tuvu raudām. Taču, uztvērusi policijas priekšnieka skatienu, vina sevi pievārēja.
— Nu tad sāksim mūsu sarunu. Par jūsu pagātni jau pietiekami tērzējām pagājušo reizi. Daži man zināmie jūsu biogrāfijas fakti šoreiz absolūti nekrīt svarā. Jo vairāk tāpēc, ka pēc papildu ievāktajām ziņām pēdējos deviņos gados jums nav ko pārmest. Ar to gribu uzsvērt, ka uzklausīšu jūsu liecību bez kādiem aizspriedumiem. Pats par sevi saprotams, tikai tādā gadījumā, ja būsiet pilnīgi atklāta.
— Liecību? — Tea Kilseimura uzmundrinājās. — Vai tas nozīmē, ka neesmu apcietināta?
— Nē. Pagaidām nē. Cerams, bez tā vispār iztiksim.
Uzmetu policijas priekšniekam izbrīnījušos skatienu.
Vēl pirms dažām stundām vienojāmies, ka uz Teu Kilseimuru krīt smagas aizdomas.
Vēl vairāk mani pārsteidza Gregora Abuša turpmākā rīcība. Piebīdījis viņai Olivera Dertija liecības protokolu, viņš uzaicināja:
— Vispirms izlasiet šo dokumentu!
Kamēr Tea Kilseimura pārskrēja ar acīm lapas, vērīgi sekoju viņas sejas izteiksmei un nācu pie slēdziena, ka Dertija versija viņai labi zināma.
Saprotams, neesmu tiesīgs iejaukties pratināšanā, tomēr nenoturējos:
— Kāpēc izšķiest laiku, pārlasot to, kas jums jau tā zināms?
— Jums taisnība, Alberts man visu izstāstīja. Jau pirms tam nojautu, ka kaut kas tiek brūvēts. Pēdējās dienēs pirms uzbrukuma bankai Dertijs izmantoja jebkuru izde- vlbu pabūt ar Albertu vienatnē. Kad istabā ienācu es vai mans vīrs, viņi tūdaļ apklusa.