— Jūsu vīrs, tas ir, Ričards Beidevans, — Gregors Abušs precizēja.
— Jā, agrākajā vārdā Viktors Vandeils. Ja esat ievācis ziņas, nav vērts spēlēt paslēpes… Tagad par dienu, kad notika aplaupīšana. Kad Ričards sataisījās braukt pie Jonatana Krjudešanka, es viņu pavadīju. -Iegansts — gribu pierādīt izdaudzinātajam sieviešu nīdējam, ka nav likuma bez izņēmuma. Saderēju, ka savaldzināšu viņu… Patiesībā zināju, ka Jonatans Krjudešanks nelaidīs mani tālāk par slieksni. Izmantoju šo izdevību, lai lieku rei^i satiktos ar Albertu. Negribu, lai jūs domātu, ka manas attiecības ar Albertu aprobežojās tikai ar gultu. Vīru es jau sen tikai ar mokām pacietu. Viņa despotiskā greizsirdība, paraša apieties ar mani kā ar personisku īpašumu aizvien vairāk mūs atsvešināja. Albertu es iemīlēju, cik tālu tas iespējams sievietei ar manu raibo pagātni…
Negaidot viņa sāka raudāt. Es un Gregors Abušs vienlaicīgi piesteidzāmies palīgā ar kabatlakatiņiem. Tas izskatījās tik jocīgi, ka pat Tea Kilseimura pasmaidīja caur asarām.
— Tikko Krjudešanka durvis aizcirtās, devos pie Alberta, — viņa turpināja. — Ieiet iekšā neuzdrošinājos, jo pa logu ieraudzīju viņu sēžam kopā ar Luisu. Nezinādama, ko iesākt, kādu brīdi pastāvēju uz ielas. Nopriecājos, ieraudzījusi Albertu iznākam… No pirmā acu uzmetiena ievēroju, ka viņš uzskrūvētst līdz neprātam. Pamanījis mani, viņš pārvērtās sejā. Neatceros, ko viņam pateicu. Sākumā viņš negribēja runāt…
— Bet vēlāk tomēr atzinās, vai ne? — Gregors Abušs minēja.
— Jā. Alberta stāsts pilnīgi sakrīt ar Dertija liecību.,. Ņēmos viņu atrunāt. Daudzu pūlu nevajadzēja, viņš jau pats svārstījās. Kas pamudināja mani atturēt viņu no šī kļūmīgā sola? Nevēlējos, lai Alberts, kura dēl biju nodomājusi aiziet no Ričarda, būtu iejaukts šai afērā, kurai, pretēji Dertija pārliecībair~tomēr piemita krimināla nokrāsa. Bet pats galvenais, es baidījos .,,
— No kā?
— No daudz ka. Vispirms, ne pārāk uzticējos Dertijam. Tad vēl bija jārēķinās ar daudz bīstamāku cilvēku. Visa Aleksandrija zināja par Vincenta Basāni naidīgajām attie- čībām ar Jonatanu Krjudešanku. Bankas aplaupīšanu, dabiski, pierakstītu viņam. Ja Vincents Basāni saostu, kādu lomu spēlējis Alberts …
— Satikusi Albertu pie viņa mājas, jūs tūdaļ aizvedāt viņu pie sevis? — Gregors Abušs noprasīja.
— Jā. Neparedzēju, ka Ričards tik ātri atgriezīsies mājās. Visu pārējo jūs jau zināt.
— Tagad pakavēsimies pie vakardienas notikumiem, — Gregors Abušs sacīja. — Visvairāk mani interesē, kādi ciemiņi jums bijuši.
— Godīgi sakot, maz ko atceros… Ar nodomu lūkoju noreibt pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā mēģināju aizbēgt no nomācošās derdzīgās situācijas. Biedēja izskaidrošanās starp Albertu un Ričardu. Slepus no vīra vienojāmies ar Albertu, ka laiks visu pateikt. Paziņot, ka esmu cieši nolēmusi aiziet no Ričarda… Manu nelāgo jutoņu vēl pavairoja citas bažas, — viņa pēc brīža turpināja. — Vēl gan nekā nezināju par Karpentera slepkavību, taču jau nojautu, ka Alberts pret paša gribu iekļuvis smalki konstruētās lamatās. Es biju vienīgā, kas varētu apliecināt viņa nevainību. Bet kas būtu man noticējis? Dertijs bija pārliecināts par Alberta vainu. Viņš piedraudēja Albertam, ka ziņos policijai, ja tas neatdos laupījumu.
— Kad jūs viņu pēdējo reizi redzējāt? — Gregors Abušs prašņāja.
— Ko?
— Oliveru Dertiju. Viņš vakar vakarā atkal satikas ar Albertu.
— Kur?
— Ralfa Geršteina majā.
— Nudien neatceros. Laikam biju jau tobrīd krietni iereibuši.
— Luisu jūs atceraties?
— Arī nē. Vai tad viņš bija pie mums? Goda vārds, neatceros.
— Lai paliek! Kas atvēris logu? Jūs?
— Kādu logu?
-— Vidējo logu viesistabā, nu to, kuru Ralfs Geršteins strikti aizliedzis aiztikt.
— Ak to? Vai tad to vispār var attaisīt vaļā? Neesmu tam ne mazo pirkstiņu pielikusi. Kad Ralfs Geršteins atjāva mums ar Ričardu apmesties viņa mājā, viņš īpaši brīdināja, ka šis logs ir neaizskarams.
— Kad ieradāmies, tas bija vaļā.
— Tad to kāds ir attaisījis vēlāk.
— Ko nozīmē «vēlāk»?
— Pēc tam, kad aizmigu… Pie viena, kur es gulēju? Neatceros nenieka.
— Mēs jūs atradām zem klavierēm.
— Jauka vietiņa! — Tea Kilseimura pasmējās par sevi. •— Tagad it kā atminos. Es jau knapi turējos kājās, bet nez kamdēļ iedomājos, ka man jāapstādina magnetofons. Droši vien melodija kaitināja … Magnetofons stāvēja uz klavierēm pie loga. Tiktāl tiku, bet tad mani alkohols piepeši apgāza. Krītot pieķēros biezajam aizkaram un atrāvu to vaļā… Visu pārējo atceros kā pa miglu, bet tieši šis moments spilgti stāv acu priekšā, varbūt tādēļ, ka pēc tam tomēr pakritu un aizmigu. Logs tobrīd bija ciet.,.
Savā prātā izsvēru Teas Kilseimuras liecību. Norūpējies par to, lai ielas trokšņi un rūts drebināšanās neietekmētu koncertflīģeļa tīrskaņu, Ralfs Geršteins bija pielicis biezu audumu tieši vidējam. Pārējos aizsedza viegls muslīns. Ja logs būtu bijis vaļā, Tea Kilseimura, atraujot aizkaru, noteikti būtu pamatīgi samirkusi, jo lietus tobrīd taisni vai plosījās. Kad uzgājām viņu zem klavierēm, vakartērps izskatījās gan krietni novārtīts, toties sauss.
— Paldies, tas būtu viss! — Gregors Abušs piecēlās. — Jūs varat iet.
— Iet? Uz kurieni?
— Mājup. Visi izmeklēšanas darbi pabeigti. īpaši pasteidzināju savus ļaudis, lai dotu jums iespēju atgriezties uz…
— Uz Ralfa Geršteina māju?! — Tea Kilseimura spalgi protestēja. — Neparko! Atļaujiet man palikt šeit!
— Neesmu tiesīgs. Cita lieta, ja jūs būtu apcietināta.
— Nu tad, dieva dēļ, apcietiniet mani! Vai jūs tiešām nespējat apjēgt? ,.. Es baidos, baidos ..,