22
Pēc divām tik saspringtām un savā ziņā dramatiskām pratināšanām nervu pārslogojums lika sevi manīt. Priecīgs par atelpu, laiski sēdēju, klusībā cerēdams, ka Gregors Abušs nesāks tirdīt mani ar nupat dzirdētā analīzi un kritisko izvērtējumu.
Laimīgā kārtā arī viņš gurdi klusēja. Līdz tam brīdim, kad nenokausējamais seržants Aleksanders ar tādu sejas izteiksmi, it kā atnesis šūpulsvētku torti, nolika uz rakstāmgalda ieroča eksperta rakstisko /ziņojumu.
— Esam gan greizi nošāvuši! — Gregors Abušs pēc brīža nelaimīgi paskatījās manī. — Mērķējām debesskrāpī, bet trāpījām tukšā gaisā.
— Kas nu?
— Tā saucamais pulvera tests …
— Zinu, uz šāvēja pirkstiem obligāti paliek pulvera pēdas.
— Ne Ričardam Beidevanam, nedz Albertam Geršteinam tādas nav atrastas. — Gregors Abušs pašūpoja galvu.
— Tātad nevis viņi viens otru, bet kāds trešais! Vai jūsu ekspertam vēl kāds pārsteigums krājumā?
— Nē. Viss pārējais — lietiska konstatācija. Katrs nogalināts ar vienu vienīgu lodi, trāpot tieši sirdī. Ņemot vērā toreizējo niecīgo apgaismojumu, tas it kā ļauj secināt, ka slepkava ir sevišķi veikls šāvējs. Taču mans eksperts ir tajos'- uzskatos, ka šauts no minimāla attāluma un tātad sevišķa prasme nav vajadzīga. Vēl viņš piezīmē, ka atsitiens acīmredzot licis upuriem izmainīt sākotnējo ķermeņa stāvokli, tādēļ esot grūti noteikt precīzo vietu, no kuras šauts.
Es iegrimu pārdomās. Šis negaidītais pavērsiens prasīja ^ pavisam jaunu teorētisku konstrukciju. Taču nepaguvu aizdomāties pat līdz konstrukcijas skeletam, kad seržants Aleksanders aplaimoja mūs ar jaunu papīru žūksni.
Pārskrējis to ar acīm, Gregors Abušs pagriezās pret mani. >
— Liku lielas cerības uz pēdu nospiedumiem. Viesistabas biezais paklājs plus lietainais laiks — jūs taču pats redzējāt, Tirgus laukumā var droši ņemt dubļu vannas — šķita kā radīti šim nolūkam. Diemžēl nekā jauna. Atskaitot Ričardu Beidevanu, Albertu Geršteinu un Teu Kilseimuru, viesistabā uzkavējies tikai viens cilvēks — Aleksandrs Luiss.
— Tātad pieņēmums, ka bijis vēl kāds ciemiņš, atkrīt? — es piezīmēju.
— Laikam gan, Ja tikai viņš pie ieejas durvīm nav novilcis apavus.,. Kas attiecas uz pirkstu nospiedumiem, tad arī nekā interesanta. Vienīgais iepriecinošais sīkums — uz melnā plīša aizkara fiksēti Teas Kilseimuras pirkstu nospiedumi. Manī šis fakts vieš pārliecību — apgalvodama, ka logs tobrīd bijis ciet, vina nav maldījusies.
— Logs? — Šis vārds izraisīja manī ķēdes reakciju. Konstrukcija, kurai biju paguvis uzsliet vienīgi skeletu, acumirklī ieguva konkrētus apveidus.
— Tas bijis Luiss! — es spontāni iesaucos.
— Visdrīzāk. — Gregors Abušs izklaidīgi šķirstīja dokumentus. — Taču esam pielaiduši jau tik daudz kļūdu, ka piesardzība nāktu tikai par labu.
— Pateicos par aizrādījumu, — es sacīju. — Tādā gadījumā formulēšu savu hipotēzi mazliet citādi. Ja tas ļpijis Luiss,.. — es iesāku, ar zīmīgu pauzi ļaudams noprast, ka esmu uztaustījis jo svarīgu pavedienu.
Gregors Abušs to tā arī uztvēra. Paliecies uz priekšu, viņš saspringti vērās manī, gaidot turpinājumu.
— Ja tas bijis Luiss, — es atkārtoju, — tad logu attaisījis viņš. Viņam vienīgajam nebija ne jausmas, ka rūtis ierūsējušas eņģēs. Sākumā mēģināja vienkārši attaisīt, tad satvēra rokturi un ar visu spēku parāva uz sevi. s .
— Tā nu būtu atbilde uz vienu jautājumu. Bet, iekām nav atbildēts uz citu, mēs ar to neko nevaram iesākt. Kāpēc viņš to darīja? Lai atvēsinātos pēc apšaudes un izklīdinātu pulvera dūmus, jo tie koda acīs un izvilināja asaras? — pēc ilga pārtraukuma Gregors Abušs atkal atļāvās mērenu porciju aleksandriešu humora.
— Aplam! — es smējos. — Izskaidrojums, manuprāt, pavisam vienkāršs. Logs atrauts vaļā, lai rastos iespaids, ka šauts, no ārpuses!
Dabiski, gaidīju Gregora Abuša uzslavu. Ja ne uzslavu, tad vismaz nopietnu iztirzājumu. Bet viņa domas man tā i palika apslēptas, jo tieši tobrīd atkal parādījās seržants Aleksanders.
— Atnākusi večiņa no Tirgus laukuma, — viņš ar smīnu paziņoja. — Saka, ka Abuša kungam bijis tas gods uzaicināt viņu ciemos un vai viņas vizīte nebūšot Abuša kungam par traucējumu.
— Atnākusi? Ar visiem plāceņiem? — policijas priekšnieks bažīgi apvaicājās.
Seržantam Aleksanderam tika aiztaupīta nepieciešamība atbildēt, jo pati viešņa jau pabāza galvu pa durvju spraugu.
— Vai drīkst, Abuša kungs?
— Lūdzu! Lūdzu!
Gregors Abušs pasteidzās nosēdināt viņu tronim līdzīgajā ozolkoka atzveltnes krēslā.
Laimīgā kārtā plāceņu pārdevēja nebija paķērusi līdzi ne savu preci, ne lielo lietussargu, kas viņai kalpoja kā nojume. Ienākusi kabinetā, viņa labu brīdi purināja mazo lietussargu, notraukdama ūdeni, tad nolika susēšanai zem rakstāmgalda.
Ierāvusi sīko ķermeni monumentālajā krēslā, savilkusi krunkaino, ceptam ābolam līdzīgo seju — viņa man šobrīd atgādināja noplukušo foksterjeru, kas viņdien piesardzīgi apošņājis viņas plāceņus, gatavs ik brīdi laisties lapās. Tā vien šķita — policijas priekšnieka pirmais bargais uzsauciens liks viņai izsprukt no istabas kopā ar lietussargu.
To pamanījis, Gregors Abušs tīšuprāt izturējās sevišķi laipni.
— Krjudešanka kundze, kristītā vārdā Amālija, — viņš mūs iepazīstināja, — Jonatana Krjudešanka attāla radiniece. Atšķirībā no viņa simtprocentīga katoliete, kurai, kā jūs paši apjaušat, nav nekādas saskares ne ar viņa banku, ne ar tās aplaupīšanu.
Vecīte pasmaidīja.
— Pareizi jūs runājat, Abuša kungs. īpaši par banku… Reiz mana draudzene Nellija pacienāja mani ar «Aleksandrijas nektāru». Šis velna dzēriens man tā sakāpa galvā, ka nolēmu paķircināt Jonatanu … Nosēdos ar saviem plāceņiem pie pašas bankas, un, ziniet, darbinieki tik aši izpirka visu krājumu, ka sāku jau prātot par tekošā rēķina atvēršanu, — vecīte, labsirdīgi ironizēdama, vēstīja savā sīkajā balstiņā. — Diemžēl iznāca Jonatans un nikni aizrādīja: «Te tev nav nekāds Tirgus laukums!» Es šim atteicu, ka, būdama viņa radiniece, esmu tiesīga pārdot preci viņa kalpotājiem. Uz to viņš man atcirta, ka viņam Aleksandrijā esot trīs duči visādu radinieču un, ja tās visas sāks tirgoties bankas priekšā, viņam savukārt nāksies pārcelt bankas operācijas uz Tirgus laukumu.