Man patika šī pagājušā gadusimteņa relikvija, kas, iespējams, vēl pašas acīm bija redzējusi sen izmirušo zeltaino ezera taimiņu. Taču šaubījos, vai no viņas izdosies izvilkt kaut ko izmeklēšanai noderīgu.
— Un tagad, Krjudešanka kundze, lūdzu, pastāstiet, kad jūs vakar vakarā pamētāt savu posteni Tirgus laukumā, — Gregors Abušs mudināja.
— Tā pavēlu… Redziet, man ir tas gods dzīvot Ponta krastmalā. Un, tā kā manā mājā pašlaik mitinās zivis, dodu priekšroku Tirgus laukumam. Tur tikpat slapjš, bet vismaz nav caurvēja.
— Vai tad jūsu applūdinātajā mājiņā valda caurvējš? — es pasmīkņāju.
— Un kāds vēl! Taisni briesmīgs! No ielas puses iekšā laužas lietus, bet no pagalma — vesels ezers!
— Cikos jūs aizgājāt no laukuma? — Gregors Abu's atkārtoja.
— To varu pateikt, — vecenīte mundri atsaucēs. — Pulkstenis Jāņa Kristītāja baznīcā nosita tieši divpadsmit … Protams, varēju aiziet arī ātrāk, kaut vai pie savas draudzenes Nellijas, pat nogaršot viņas «Aleksandrijas nektāru» — kā plūdu upurim viņa nebūtu man atteikusi … Pārnakšņot pie viņas jau var, tomēr telpas pašauras. Toties Tirgus laukumā sēžu viena pati kā tāda karaliene… Turklāt Nellijai netīk, ka atvedu Jonatanu.
— Jonatanu? — es nobrīnījos. — Jūs taču apgalvojāt, ka esat ar viņu uz nažiem.
— Ar baņķieri? Dabiski. Bet ar manu vārnu man ir ļoti draudzīgas attiecības. Pat uz policiju Jonatans mani pavadīja.
— Un kur viņš ir tagad, Krjudešanka kundze? — Gregors Abušs laipni apvaicājās.
— Tepat tuvumā!
It kā atbalss no ielas atskanēja man jau pazīstamais ķērciens «pērc-plāc!». Palūkojos logā, pa kura rūtīm aumaļām tecēja lietus.
Policijas pārvaldes ēka savā ziņā bija ievērības cienīgs objekts — ar portālu, ko rotāja Aleksandrijas skulpturāls ģerbonis, ar dzelzī kaltu vējrādi un mākslinieciski darinātiem aizvirtņiem.
Iztikt bez aizvirtņiem nekādi nevarēja, jo ēka atradās netālu no bāra «Skaistā Helēna». Vietējiem šerlokhol- msiem bija tikai divas iespējas aizstāvēties pret vietējiem dzērājiem, kas, aurodami Ralfa Geršteina populāros šlāgerus, līdz četriem no rīta tenterēja gar policijas logiem. Vai nu tupināt ķurķī visus žūpas (tad pārējam darbam nebūtu laika), vai ari paslēpties aiz aizvirtņiem un izlikties, it kā Aleksandrijā visi alkoholiķi izmiruši vienlaicīgi ar zeltaino ezera taimiņu.
Uz viena no šiem senlaicīgajiem aizvirtņiem, ko kustināja un čīkstināja vēja pātagotas šaltis, tupēja vecītes vārna. Pamanījusi manu skatienu, tā ar knābi pieklauvēja pie stikla, it kā mierinot savu īpašnieci: «Es esmu te, tātad viss kārtībā!»
— Kādi cilvēki vakar vakarā apmeklēja Geršteina māju? — policijas priekšnieks nesteidzīgi turpināja.
— Geršteinu? — večiņa pārprata. — Pašu Geršteinu — neviens. Viņš pašlaik nemaz nedzīvo tur… Es allaž pati pirmā redzu, kad viņš atbrauc. Parasti ar trim čemodāniem un tikpat daudz dāmām. Tūdaļ skrien uz «Skaisto Helēnu» pēc dzeramiem, bet pēc tam pie manis pēc\ uzkodas. «Esmu noilgojies pēc taviem plāceņiem,» — tā viņš man pagājušo reizi saka. «Tūlīt mana, ka tos tu cep priekš īstiem, stipriem aleksandriešu žokļiem…» Pašlaik Geršteina mājā nedzīvo, tur nodarbojas ar filmēšanu. Mani režisors arī aicināja, bet man sižets nav pa prātam. Es viņam uzreiz tā i pateicu: «Ja jums akurāt "jālaupa, kāpēc tieši Aleksandrijā? Mums ir godīga pilsēta. Pat mans radinieks Jonatans Krjudešanks vēl ne reizi nav ietupināts ķurķī.»
Pie durvīm pieklauvēja.
— Iekšā! — policijas priekšnieks norūca. Ieraugot Luisu, viņš tā kā nopriecājās: — Sēdieties, Luis! Ar Krjudešanka kundzi neesat pazīstams?
— Man nav bijis tas gods. — Vecenīte papurināja galvu.
— Tas ir «Aleksandrijas Herolda» kriminālreportieris Aleksandrs Luiss, Krjudešanka kimdze!
- Ļoti patīkami! — Vecīte pa pusei piecēlās un cienīgi palocījās.
— Kas ir patīkami? — Luiss neviļus pasmaidīja.
— Cik jūs dīvaini runājat, Luisa kungs! Patīkami nokļūt presē. Ceru, jūs veltīsiet man pāris rindiņu.
— Un kas man būtu jāraksta?
— Uzrakstiet aptuveni tā: Krjudešanka kundze, ieradusies policijā kā lieciniece, pavēstīja, ka Geršteina mājā vakar vakarā līdz pusnaktij uzkavējušies divi ciemiņi… Kā pirmais atnāca Ralfa Geršteina brāļadēls, to jaunekli es labi pazīstu. Kad jau dzīros sakraut savu bodīti stumjamos ratiņos, atnāca vēl kāds jauneklis, ar ko diemžēl vēl nebiju iepazīstināta.
— Kā viņš izskatījās? — pametis uz Luisu slepenu skatienu, Gregors Abušs vaicāja. 1
Kamēr vecīte pūlējās atcerēties vai arī izlikās to darām, Luiss stāvēja pie loga, pagriezis viņai muguru. Sēdēdams iesanis, es redzēju viņa seju — sadrūmušu, ar piemiegtām acīm, kas pikti vēroja slapjo vārnu uz aizvirtņa, lietus gāzi, dubļaino, peļķaino ielu.
Klusums ieilga, beidzot vecenīte izvairīgi nočiepstēja:
— Grūti patēikt, kāds šis izskatījās. Jūs taču zināt, Abuša kungs, Tirgus laukumā neuzņem kino. Tur ir diezgan tumšs.
— To es zinu arī bez jums! — ar negaidītu nīgrumu atcirta policijas priekšnieks. — Man vēl daudz darba, tāpēc palūgšu turēties pie būtības! Prožektori nedega, filmu neuzņēma, tāpēc jūs neredzējāt, vai viņam uz deguna ir kārpa. Tas nu būtu skaidrs. Bet vai jūs viņu pazītu, ja atkal ieraudzītu līdzīgā apgaismojumā?