— Nezinu, — vecīte nedroši sacīja. — Atvediet viņu kādu vakaru pie manis uz Tirgus laukumu, iespējams, ka tad pazīšu …
Policijas priekšnieks, nebildis ne vārda, pameta kabinetu.
Pēc pusminūtes no ielas puses atskanēja vārnas sašutušais ķērciens. Aizvirtnis aizcirtās. Tagad Luiss stāvēja tumsā, tikai pa durvīm, ko policijas priekšnieks bija atstājis pievērtas, iespīdēja gaitenī degošās lampas atstari.
Vecīte izbīlī iekliedzās.
Tūlīt kļuva atkal gaišs. Smejoties kabinetā atgriezās Gregors Abušs.
— Kaut kādi puišeļi uzjautrinās, klaudzinādami aiz- virtņus.
— Laiks atvadīties! — vecīte pēkšņi kļuva nevaļīga. — Līdz nākamai reizei, Abuša kungs! Bija ļoti patīkami patērzēt ar jums! ^
Viņa grasījās satvert lietussargu, bet policijas priekšnieks parāva to uz savu pusi.
— Vai pazināt? — viņš strikti noprasīja, ironiski piebilzdams: — Ja ne, būšu spiests jūs aizturēt.
— Cik ilgi? — vecenīte bažīgi apjautājās.
— Līdz vakaram, kad Tirgus laukumā satumsīs un mēs ar Luisu varēsim aizkāpt pie jums ciemos. — Viņš strauji pagriezās pret žurnālistu.
Luiss, tikpat strauji atgājis no loga, paskatījās večiņai
tieši acīs.
— Nav nekādas nozīmes izlikties, ka neesat mani pazinusi. Šoreiz varat droši aizmirst aleksandriešu sakāmo: «Piekar pie mutes atslēgu un lūdz dievu!»
— Jūs tā domājat? — Viņa jautājoši uzlūkoja policijas priekšnieku. — Man šķiet, es jau tā sarunāju par daudz…
— Tieši otrādi, jūs noklusējāt vēl vienu ciemiņu, — Gregors Abušs aizrādīja.
— Vēl vienu? — Večiņa piepūlē sarauca čokurā krunkaino pierīti, tad ar nožēlu noteica: — Kā jūs varat tik nesmuki domāt par mani, Abuša kungs? Kāda man vajadzība noklusēt? Man neviens par to nemaksā. Bet jūs tak nevarat prasīt no manis, lai pasaku, ka esmu redzējusi, ja neesmu! — viņa tā kā apvainojās.
— Vai drīkstu zināt, kas bijis šis trešais ciemiņš? — Luiss vienaldzīgi apvaicājās.
— Kāpēc gan ne, — Gregors Abušs vērīgi paskatījās viņā, — Olivers Dertijs — gadījumā ja jūs paši to nezināt.
— Ak tas kungs, kas akurāt pie mums atbraucis laupīt banku! — vecīte nopriecājās. — Mana draudzene Nellija zināja stāstīt, ka tai filmēšanas būšanā šis esot pats galvenais. Kā tad, redzēju! Bet jūs teicāt — ciemiņš. Kas tas par ciemiņu, kas pēc desmit minūtēm jau skrien projām!
— Un cik ilgi Ralfa Geršteina mājā palika Luiss?
— Luisa kungs? Viņš atnāca tā ap pusdivpadsmitiem, — vecīte izvairīgi atbildēja.
— Kad aizgāja? — Gregors Abušs nepiekāpīgi noprasīja.
— Nemāku pateikt, — vecīte nošļupstēja, juzdamās aizvien neērtāk.
— Atļaujiet precizēt, Krjudešanka kundze! — Gregors Abušs stingrā balsī noteica. — Līdz pusnaktij, iekām pati neaizgājāt projām, jūs neredzējāt Luisa kungu iznākam no mājas. Precīzi?
— Tā iznāk, — vecīje ar skumju nopūtu atzinās, taču, uzmetusi skatienu Luisam, aši pārlaboja: — Droši vien vienkārši palaidu garām, laikam biju iesnaudusies… Zināt, man jau tuvu pie astoņdesmit. Ja ir'pircēji, esmu moža kā balerīna, bet, ja neviena nav, atļauju sev greznību pasnaust. Vislētākais izklaidēšanās veids, par sapņiem tak nav jāmaksā.,. Pagāšnedēļ redzēju pašu Jeremiju Aleksanderu, un viņš …
Vecīte pēkšņi kļuva tik mutīga, ka Gregoram Abuša m tikai ar grūtībām izdevās izvadīt viņu ārā.
— Jūs man apsolījāt kādu sensāciju, — Luiss atgādināja, pirmais iesākot sarunu.
— Mans draugs Latorps pārliecināts, ka slepkava mums rokā, — Gregors Abušs pateica, atmezdams savu parasto šķietami labsirdīgo intonāciju.
— Un kurš tas būtu? — Luiss noprasīja.
— To pateikšu mūsu sarunas noslēgumā. Un tagad, Luis, bez aplinkiem! Cikos jūs atstājāt Geršteina māju, un ko jūs tur darījāt?
— Tā ir pratināšana? — jautājuma zobgalīgo piekrāšu Luiss akcentēja, izaicinoši atsēzdamies uz rakstāmgalda.
— Ne gluži. Bet, tā kā sēžat uz aktu vākiem ar triju slepkavību dokumentāciju, varat uzskatīt, ka vācu materiālus dokumentālai reportāžai. Sagudrot nosaukumu atjauju jums pašam.
— Nosaukums jau gatavs! — Luiss nosmīnēja. — «Kamēr policijas priekšnieks vāc pierādījumus pret vietējās avīzes reportieri, reportieris paklusām atbrīvojas no liekiem lieciniekiem» … Starp citu, Gregor, jau sen gribēju jums ko jautāt. Vai Basāni vārds jums kaut ko nozīmē?
— Es- jūs saprotu, — policijas priekšnieks mierīgi atteica, neļaudams sevi iespaidot. — Un tomēr lūdzu izstāstīt, kāpēc ieradāties Geršteina mājā un, galvenais, cikos aizgājāt. Pacentieties atcerēties precīzo laiku, tas ir ļoti svarīgi! Kā noskaidrots, magnetofona lentes ilgums ir divas stundas. Kad vakar piebraucām pie mājas, tā tieši izbeidzās. Tātad noziegums pastrādāts īsi pec pusnakts.
— Pēc pusnakts! Lieliski! — Luiss apmierināti pamāja.
— Jūs saskatāt šai apstāklī kaut ko pozitīvu?
— Bez šaubām. Tā kā ap šo laiku atrados jau citur, jūsu apsolītā sensācija būs jāieraksta skurstenī.
— To mēs vēl redzēsim… Pie kā jūs vakar nācāt? Pie Ričarda Beidevana, vai ne?
Luiss momentā apjuka, taču tūdaļ atkal uzlika ironijas masku.
— Uzminējāt! Kaut gan tas nebūt neliecina par jūsu atjautību un apķērību. Droši vien kāds no redakcijas kolēģiem būs noklausījies manu telefonsarunu ar Beidevanu.:
— Kādā nolūkā jūs viņam piegriezāt?
— Pieteicu vizīti.
— Tik vēlā stundā?