Выбрать главу

—           Kāpēc gan ne? Cerēju, ka viņš ap to laiku būs ru­nīgāks.

—    Runīgāks? Kādā veidā?

Neaizmirstiet, ka strādāju par kriminālreportieri. Gribēju uzzināt, ko viņš pats domā par bankas aplaupī­šanu. Vai netur aizdomās kādu noteiktu personu.

—          Gudri! — Policijas priekšnieks atzinīgi pamāja. — Ja es uzskatītu jūs par slepkavu…

—          Vai tad jūs mani par tādu neuzskatāt? — Luiss pa­vīpsnāja.

—           Tik tālu vēl neesmu. Pagaidām tikai apsveru jūsu kandidatūru šim amatam.

—          Apsveriet vesels! Tātad, ja jūs uzskatītu mani par slepkavu… Ar nepacietību gaidu turpinājumu.

—    Jūs, Luis, pats nupat nodevāt…

—    Sevi?

—          Varbūtējā slepkavas stratēģiju un taktiku. Lai būtu drošs, ka viņu ielaidīs tik vēlā stundā, viņš iepriekš brī­dina par. savu vizīti. Viņš atnāk mirklī, kad Ričards Bei­devans jau pietiekami ieķēris. Viņš veikli izvilina no iedzērušā Ričarda Beidevana, vai tas netur aizdomās kādu personu, konkrēti — pašu slepkavu. Nākamais loģiskais solis — novākt režisoru un pie viena nevēlamu lieci­nieku, — Gregors Abušs rāmā balsī klāstīja.

—          Tādā gadījumā slepkava neesmu es, — Luiss zobo­jās. — Biju spiests aiziet, tā i nekā neizvilinājis. Iekampu mēriņu, noklausījos vienu Ralfa Geršteina šlāgeri «Rēcošo bizonu» izpildījumā, noskatījos, kā līdz ausīm pielikusies. Tea nopūlas salauzt klavieres, un pēc piecām minūtēm ņēmu kājas pār pleciem.

—           Vai tad mani vārdi attiecas uz jums? — Gregors Abušs turpināja savu spēli, — Tieši otrādi, man pamats domāt, ka jums nekāda īsta saruna nesanāca.

Šo teikumu policijas priekšnieks izmeta tik nevērīgi, ka Luiss uzķērās uz āķa.

—           Pilnīgi pareizi, — viņš pamāja. — Beidevans bija tik tālu nogatavojies, ka aicināja mani…

—           Kurš kuru aicināja? Jūs viņu vai — otrādi? — Gre­gors Abušs neuzkrītoši vēroja Luisa reakciju.

Luiss uzmeta viņam ašu skatienu, ko neitralizēja ar rupju joku:

—    Uzprasiet viņam pašam!

—    Lai to izdarītu, man vispirms jānokļūst viņsaulē. — Gregors Abušs saniknojās, kaut centās to neizrādīt. — Man tā rādās, ka jums šai ziņā ir daudz nopietnākas izredzes… Stāstiet vien tālāk!

—    Aizsāku sarunu, bet Beidevans i klausīties negribēja. Aicināja…

—    Uz kurieni?

—    Drīzāk mudināja …

—    Uz ko?

—    Otrreiz aplaupīt banku. Es aizrādīju, ka tur vairs nav atlicis, ko laupīt, bet šis vienā laidā kliedza pretī: «Un doriešu kolonnas? Ja Napoleons izvedis no īstās Aleksandrijas slavenu ēģiptiešu obelisku, kāpēc man ne- izvest no jūsu smieklīgās viltus Aleksandrijas kaut vienu viltus kolonnu?!»

—    Jums ar Ričardu Beidevanu krietni daudz kopīga, — policijas priekšnieks domīgi noteica.

—    Proti? — aizdomīgi vaicāja Luiss.

—    Jūs abi labprāt zobojaties par Aleksandriju. Teikšu jums apmēram to pašu, ko Jonatans Krjudešanks sacīja par reliģiju. Neņirgājieties par pilsētu, kurā dzīvojat, pat ja tā šķiet jums smieklīga. Tas var dārgi maksāt.

—    Ja jau citēt, tad tas jādara pareizi. Viņa teiciens beidzas ar vārdiem: «Par to jūs sodīs dievs!» — Luiss no­smējās. — Ja Aleksandrijā ir kāds dievs, tad tas neesat jūs, Gregor. Jums labāk par citiem zināms, kā viņu sauc.

—    Var jau būt. Mani interesē tikai viens — vai dievs jums nodrošinājis alibi?

—    Man tāds alibi nav vajadzīgs. Pēc Geršteina tiešā ceļā devos uz «Skaisto Helēnu». Tur gan bija tik daudz apmeklētāju, ka nevienu konkrēti nepaturēju prātā. Vie­nīgais, ko varu apzvērēt, — Albertu Geršteinu un Ri­čardu Beidevanu tur nesatiku.

—    Visam savs laiks, pat ačgārni izprastam aleksan­driešu humoram. — Policijas priekšnieks saskaitās. — Ja vēlaties dzīt jokus, Luis, iztikšu bez jums. Izsaukšu visus, kas vakar vakarā ap divpadsmitiem bijuši «Skaistajā He­lēnā» …

—           Šaubos, vai tas jums kaut ko dos. Es tikai ieskrēju, lai apskatītos, vai tur nesēž kāds paziņa. Nesastapis viņu, devos tālāk …

—    Uz kurieni?

Luiss neatbildēja. Man radās iespaids, ka viņš pret paša gribu pateicis to, ko tagad nožēlo.

Spiedīgais klusums ieilga.

— Man liekas, ka savu solījumu tomēr varēšu izpil­dīt, — Gregors Abušs pēc brīža paziņoja draudīgā tonī. — Ja jūs turpināsiet klusēt, došu tam vienīgi iespējamo iztulkojumu: jūs devāties nevis tālāk, bet atpakaļ. Atpa­kaļ uz Ralfa Geršteina māju!

—    Tas jums vēl jāpierāda! — Luiss nolēca no galda.

—    Prātīgāk būtu, ja jūs man pierādītu pretējo!

—          Lūdzu. Tea, lai cik viņa bija piedzērusies, droši vien atcerēsies, kad es aizgāju. Un apliecinās, ka tobrīd gan Ričards Beidevans, gan Alberts Geršteins bija dzīvi.

—          Viņa pati sakās i neatminam, vai jūs vispār esat bijis. Tea Kilseimura nekā neatceras — ne jūsu pirmo at­nākšanu, ne jūsu šķietamo aiziešanu, ko nu runāt par slepkavību! Tobrīd viņa pati bija tikpat kā beigta.

Luiss pacēla galvu.

—          Atkārtojiet, lūdzu! Vai es nepārklausījos? Jūs teicāt «šķietamo aiziešanu»?

—           Spēlēsim atklātām kārtīm. Godīgi sakot, Luis, jūsu leģendai par «Svētās Helēnas» apmeklēšanu es neticu. Manuprāt, jūs īstenībā gan atvadījāties, pat nokāpāt lejā, bet projām vis negājāt. Kaut kur paslēpāties, nogaidījāt un tad …

—          Es protestēju! — šoreiz Luiss neslēpa savu satrau­kumu. — Kā jūs to pamatosiet?

—          Pietiks ar Krjudešankas liecību. Būtu viņa redzējusi jūs iznākam, jūsu stāvoklis būtu daudz vieglāks.

— Vai esmu vainīgs, ka viņai tieši tad ienāca prātā no­snausties? — Luiss nikni atcirta.

—           Drīzāk ienāca prātā, ka patiesība var viņai dārgi maksāt, — Gregors Abušs noskaldīja. — Viens no diviem, Luis! Vai nu jūs tepat, uz vietas, izņemat no kabatas un noliekat manā priekšā neapgāžamu alibi, vai arī būšu spiests jūs apcietināt.