— Uz tāda niecīga pamata kā astoņdesmitgadīgās večiņas nevēlēšanās bez aplinkiem atzīt, ka viņa tobrīd krā- kusi? Starp citu, varu jums apliecināt — viņa patiešām
krākusi… Piesargieties, Gregor! Jums pierādījumu tik, cik melns aiz naga, toties fantāzija ir pārkairināta.
Jo vairāk uzbudinājās Luiss, jo mierīgāks kļuva Gregors Abušs. Ļāvis tam izrunāties, viņš rāmā balsī aizrādīja:
— Jums kā kriminālreportierim jāzina, ka esmu tiesīgs septiņas dienas noturēt jūs preventīvā ieslodzījumā bez apgabala prokurora sankcijas uz aizdomu pamata vien. Tikai pēc tam prokurors drīkst pieprasīt lietiskos pierādījumus. Ceru, ka to savākšanai pietiks ar vienu nedēju … Tātad, ja jums ir alibi, un es paredzu, ka jums tāds tūdaļ radīsies, nevilcinieties!
Luiss iegrima sevī. Viņa savilktā seja, kurā reljefi iezīmējās vaigu kauli, pauda iekšējo cīņu. Lūpas kustējās gandrīz bez skaņas. Man šķita, varbūt kļūdaini, ka esmu atšifrējis dažus vārdus: «Septiņas dienas… Tad būs par vēlu…»
Negaidot viņš izslējās.
— Jūs esat mani iedzinis kaktā, Gregor… Neņemiet ļaunā, Latorp, bet es gribētu palikt divatā ar policijas priekšnieku.
Es izgāju gaitenī. Pēc īsa brīža Luiss paskrēja man garām. Vai viņš tīšuprāt izlikās mani neredzam vai arī savā satraukumā patiesi neredzēja, neņemos spriest.
Kad atgriezos, Gregors Abušs veltīja man drūmu skatienu. Grasījos jau pateikt, ka Luisa atstāšana uz brīvām kājām ir, manuprāt, briesmīga muļķība, bet pārmetums iesprūda man kaklā. Apmierinājos ar jautājumu:
— Kā viņam izdevās izgrozīties?
— Apsolīju, ka nevienam pagaidām neizpaudīšu, bet ja jūs pats uzminēsiet.,.
Es brīdi padomāju.
— Piesauca par liecinieku Vincentu Basāni?
— Pilnīgi pareizi. Esot ieskrējis bārā cerībā satikt tur Basāni, bet nesastapis aizsteidzies pie viņa uz mājām, Basāni varot apliecināt, ka Luiss ieradies pirms divpadsmitiem.
— Pārbaudiet pa telefonu! — es ierosināju.
Naivi! Vai tad Luiss būtu uzdrīkstējies pacienāt mani ar šo izdomu, ja kaut mazdrusku šaubītos par segumu? Apvaicājos — kas šim naktī bija meklējams pie Basāni. Un zināt, ko šis? Skatoties man tieši acīs, sacīja, ka gribējis uzzināt, vai Basāni rīcībā neesot kāda jauna informācija par uzbrukumu bankai.
— Tātad pilnīga sakāve. — Es rezignēti nopūtos.
— Pagaidām. — Gregors Abušs piespieda sevi pasmaidīt. — Kā mēdz teikt Mežonīgajos Rietumos: «Visdrošāk šauj tas, kas šauj pēdējais, it sevišķi, kad visi pretinieki jau pirms tam nomiruši dabiskā nāvē.»
Ne viņš, ne es nedzirdējām Luisu ienākam. Viņš pēkšņi stāvēja mūsu vidū — ar lietū samirkušiem matiem, izstrā- vodams jau atkal ironisku velnzellību, spītīgu nerēķināša- nos ar citu ļaužu parašām un vēlmēm, kas mani tā savaldzināja pazīšanās pirmajos brīžos. Nebūtu es pārliecināts, ka tā ir tikai īstajai sejai veikli pielīmēta maska, laikam no jauna ļautos valdzinājumam.
— Aizmirsu jums šo to pateikt, — Luiss zobgalīgi iesāka. — Vispirms aizvāciet no Alberta Geršteina mājas savu izsmalcināto tehniku. Slepus noklausīties Albertu pie labākās gribas vairs nevar, bet es no dabas esmu pārāk piesardzīgs —* mājās runāju vienīgi to, kas jums nevar noderēt. Pie viena ieteicu noskaidrot, kas pirms jums aplaimojis mūsu istabas ar elektroniskiem izspiegotājiem.
— Paldies par padomu. — Gregors Abušs prata teicami noslēpt savu apjukumu. — Ceru, ka neko citu neesat aizmirsis pavēstīt?
— Tikai dažus sīkumus. Lūkojiet izdibināt, vai Dertija telefona saruna ar Krjudešanku tiešām notikusi. Bez tam, pirms mani sēdināt cietumā, pamēģiniet atrast pazudušo autobusu!
23
Gregors Abušs bija aizsūtījis mani pagulēt vismaz dažas stundas. Pats viņš neuzdrīkstējās doties mājās. Kuru katru brīdi varēja ienākt jaunas ziņas vai risināties jauni notikumi, kas prasītu nekavējošu rīcību. Divas no iepriekšējās izmeklēšanas kamerām bija vēl brīvas. Vienu no tām tad arī izmantoja Gregors Abušs, lai, atgūlies uz koka lāvas, mēģinātu kaut cik atgūt naktī nokavēto miegu.
Kad piebraucu pie moteļa «Augeja stallis», kura logi vērās uz benzīntanka pagalmu, nogurumu negaidot nobīdīja sānis izmisīgs mēģinājums kaut ko atcerēties. Izslēdzis motoru, sēdēju nekustīgi, vandīdamies atmiņas atvilktnēs.
Beidzot uztaustīju aprautu pavedienu. Nakti pēc aplaupīšanas Dertija vainas dēļ pavadīju reti tramīgi. Uz rīta pusi, kārtējo reizi iztrūcināts no miega, nez kādēļ sado- maju atvērt logu. Glābdamies no Aleksandrijas plūdiem, biju spiests to nekavējoties atkal aizcirst ciet.
Taču īsajā mirklī, iekām lietus kapātais, dubļainais stikls neatdalīja mani no ārpasaules, paguvu pārlaist paviršu skatienu lietus plīvurā tītajam benzīnstacijas pagalmam. Starp fermeru autofurgoniem redzēju arī kādu autobusu ar dīvainu ierīci uz jumta.
Izrāpos no mašīnas un, turēdams virs galvas lietussargu, sameklēju benzīnstacijas saimnieku, kas, nodrošinājies ar tādu pat atribūtu, rosījās starp uzpildes automātiem.
— Cik ieliet? — Neļaudams man atvērt muti, viņš nocēla šļūteni no uzkabes. — Tā jau domāju, ka jūsu motors drīz vien atkal pieprasīs barību… Visa tā lielā runāšana par mazlitrāžas automobiļu ekonomiskām priekšrocībām ir mākslīgi uzpūsta reklāma. Pastāv viens vienīgs drošs līdzeklis degvielas taupīšanai — iejūgt mašīnā zirgu.
Benzīntanka īpašnieks aizgūtnēm demonstrēja aleksandriešu humoru un, kā tas šejieniešiem pieņemts, centās par katru cenu sasmīdināt mani, pats saglabādams uzsvērti nopietnu sejas izteiksmi.
Sagādāju viņam zināmu vilšanos, paziņodams, ka vēlos nevis atsvaidzināt degvielas krājumu, bet gan viņa atmiņu.
— Vakar no rīta pa miegam tā kā redzēju autobusu, — es atgādināju. — Tas varēja būt ap pulksten sešiem septiņiem.