— Autobusu? Pie manis? Nudien neatminos… Fermerus gan. Kā tirgus diena, tā viņi papriekš pie manis. Viņus visus pazīstu pēc ģīmja… Par autobusu gan nekā nemāku teikt.
— Uzņemšanas grupas autobuss. Uz spilgti sarkana fona lieli zelta burti «Olivers Dertijs», —pēc Dertija apraksta pateicu priekšā. Pats torīt tiku redzējis — kā caur duļķainu šķidrautu — vienīgi bezkrāsainus apveidus.
Viņš aizvēra acis, tādā veidā laikam piepalīdzēdams atmiņai, un pāris reižu nokunkstējās.
— Agri no rīta kāds autobuss tiešām uzpildīja degvielu. — Sadzirdēju pēc ilgas tirdošas pauzes. — Bet Dertija kungam tas noteikti nepiederēja.
— Kam tad?
— Nav ne jausmas. Emblēmu vai kādu tur uzrakstu šā vai tā nebūtu ievērojis. Miegs tā mācās virsū, ka tikko turēju acis vaļā.
— Tātad, jūsuprāt, cits autobuss?
— Nūja… Ja jūs redzētu šoferi! Mugurā gatavs maiss — netīrs, vienos caurumos! Kārtīgs fermeris pat putnu biedēkli kaunētos ieģērbt šitādās skrandās… Pats arī pēc putnu biedēkļa — mati kā zirga aste, gari, nesukāti. Mūlis netīrumu ziņā varētu konkurēt ar mūsu ezeru… Bijusi sieviete, es viņu noturētu ar vienu no Pravieša līgavām.
— Jūs esat pārliecināts, ka tā nebija sieviete?
— Ko tur var zināt? — Benzīnstacijas īpašnieks paraustīja plecus. — Iebāzu šļūteni, iepildīju pilnu, saņēmu naudu. Nekāda tērzēšana nenotika, balsi nedzirdēju… Un, ja arī sieviete, tad tomēr nekādā ziņā viena no Pravieša brūtēm!
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Kāpēc šim autobuss? Viņam fermā pat gludekli neatradīsi, nemaz nerunājot par tik modernu tehniku kā elektriskais bārdas dzenamais. Skaļruņi vien! Neko citu viņš neatzīst… Pravieša brūtes pieminēju tāpat, vienkārši ienāca prātā, ko par šiem vājprātīgajiem nesen teicis viens gudrs cilvēks: «Katram aleksandrietim ir personiskas dīvainības un personisks dievs. Bet vienīgi šie tic, ka Ādamu un Ievu izdzinuši no paradīzes pēc tam, kad čūska-kārdinātāja pierunājusi tos nomazgāties vannā!»
Nocitējis šo izteicienu, viņš guldzoši iesmējās. Acīmredzot svešu joku atstāstīšana neprasīja svinīgi nopietnu sejas izteiksmi.
— Un tomēr! — es uzstāju. — Pēc jūsu apraksta es drīzāk iztēlojos sievieti.
— Jums labāk zināms, — viņš vienaldzīgi atteica.
— Vai gadījumā neievērojāt — kājas šoferim bija apautas? Varbūt basas?
— Basas? — Benzīnstacijas īpašnieks ar aizdomām nopētīja mani, cenšoties apjēgt, vai tikai nezirgojos.
— Basas? — viņš atkārtoja. — Tādā laikā, kad prātīgs cilvēks uzvelk galošas un pa virsu vēl gumijas zābakus? Kaut gan kabīnē neielūkojos. Var jau būt, ka kājas šim bija plikas. — Viņš viltīgi piemiedza aci. — Iespējams, viņš tobrīd taisīja sev pedikīru? Kā jums liekas?
Apjautis, ka, atskaitot tamlīdzīgus ne visai izdevušos aleksandriešu humora paraugus, no viņa neko citu neiz- dabūšu, atvadījos. Laimīgā kārtā arī viņš beidzot pamanīja, ka pagalmā, nepacietīgi signalizējot, drūzmējas mašīnas. Saimnieka palīgs, kas ar lietussargu rokā veicīgi skraidelēja no viena uzpildāmā automāta pie otra, viens pats vairs nekādi netika galā.
Ar benzīntanka īpašnieku runājos ne vairāk par desmit minūtēm. Taču viņa smagsvara joki, kas nedarīja nekādu godu aleksandriešiem, un it īpaši grūtības, kādas sagādāja atbilžu izdabūšana, mani pagalam nokausēja.
Apsvērdams, vai viņa visai nenoteiktā informācija ir kaut ko vērta, jutu, ka acis līp ciet un kājas vairs netur. Vienīgais, uz ko pašlaik biju vēl spējīgs, — iekrist gultā.
Pa pusei streipuļodams, pieveicu smieklīgo attālumu no benzīntanka pagalma līdz manam numuram. Atbalstījies pret stenderi, lai nenošlūktu zemē, es pieklauvēju.
— Kas tur ir? — viņpus atskanēja Dertija tramīgā balss.
— Latorps, velna milti!
— Tas tiešām esi tu? — Dertijs piesardzīgi jautāja.
— Nē, sniega cilvēks! Atver durvis! — es īgņājos, juzdams, ka ķermeni pārņem derdzīgs slābanums.
Atslēgas spraugā vilcinādamās apgriezās slēdzene. Durvis lēnām sakustējās, pavērdamas šauru spraugu. Ceļu istabā aizšķērsoja pie sliekšņa piebīdīts galds. Pats Dertijs nekur nebija redzams.
— Paldies dievam, tas tiešām esi tu! — Dertijs izbāza galvu no aizdurves.
Uzvēlos galdam, bet man pietrūka spēka to aizstumt. Dertijs piesteidzās palīgā un mudīgi atkal aizbarikādēja ieeju.
Nokritu uz gultas.
— Kas tie par pekstiņiem? — es nīgri noprasīju.
— Tu vienkārši esi tukšprātis, — noburkšķēja Dertijs, uz pirkstgaliem zagdamies pie loga. — Tāpat kā jūsu drauģelis Abušs, tu laikam uzskati, ka līķu vēl pamaz? Man nav ne mazākās vēlēšanās apmainīt gultu pret zārku.
— Ja tu tā bīsties, vai nebūtu prātīgāk aizbraukt?
— Ha! Tieši tādēļ policijas priekšnieks lika man parakstīt papīru, kas liedz atstāt Aleksandriju. Un bez tam — vai tu domā, ka kaut kur ceļā kļūšu neredzams? Šā vai tā, nomušīs kā likts.
Es neielaidos tālākā sarunā. Nometis kurpes un svārkus, mēģināju aizmigt.
Mani iztraucēja klauvējieni.
Dertijs, kas bija piesardzīgi pavilcis sānis aizkarus, lai novērotu pagalmu, ātri atlēca no loga.
— Neatver! Dieva dēļ, neatver! — viņš čukstēja, uzmetis durvīm baiļpilnu skatienu.
Es tomēr piecēlos. Viņš aizstājās man ceļā ar nepārprotamu nodomu nelaist mani klāt pie durvīm.
Nikni atgrūdis viņu, pavilku nost galdu un jau satvēru slēdzeni. Pēkšņi sajutu sviedrus izspiežamies uz pieres. Apjēdzu, ka Dertija vajāšanas mānija jau pielipusi man pašam.
— Kas tur ir? — nīzdams pats sevi, drebošā balsī apjautājos.
Viņpus bija dzirdami čuksti.
— Mums vajadzīgs Dertijs! — beidzot atskanēja rupja balss.