Dertijs izmisīgi žestikulēja, ar galvas kratīšanu un roku vēcināšanu norādīdams man, lai pasaku, ka viņa nav.
Es vēl vilcinājos, bet viņš jau pats nokliedza:
— Nav te nekāda Dertija! Viņš aizbraucis!
Viens no atnācējiem tūdaļ sauca:
— Tas ir viņš! Likvidēsim — un miers mājās!
— Šefs piekodināja, lai atgādājam viņu dzīvu, — otrais čukstus aizrādīja.
Izbīlī mudīgi atlēcu sānis. Ja viņi ņemsies skrotēt caur durvīm, diez vai ieteicams gadīties ceļā. Neviļus atskatījos. Dertijs bija nometies četrrāpus, laikam taču dzīrās noslēpties pagultē. Šajā kritiskajā momentā aiz durvīm atskanēja man ļoti labi pazīstami smiekli. Pasteidzos ielaist ciemiņus.
— Aleksandriešu humors, — seržants Aleksanders tā kā atvainojās, lai gan varēja manīt, ka parupjais joks manāmi uzlabojis viņa omu. — Nevar taču visu laiku to vien darīt kā stiept līķus uz morgu. Pajokosi — un tūdaļ atkal jūties formā… Un kur tad Dertija kungs? — Viņš pārlaida izbrīnītu skatienu tukšajai telpai.
Te es esmu! — Dertijs cienīgi izlīda no pagultes, izlikdamies, it kā viņš tur meklējis nokritušu portsigāru. — Ja esat atnākuši mani apcietināt, esmu jūsu rīcībā.
— Ne gluži. Formāli jūs joprojām esat uz brīvām kājām. Bet policijas priekšnieks uzskata, ka jūsu paša drošības labā jums ieteicams paciemoties kādu laiku policijas pārvaldē.
— Beidzot! — Dertijs atviegloti nopūtās. — Tūlīt sakravāšu šādas tādas mantiņas.
Es atlaidos gultā, bet izrādījās, ka aizmigt man nav lemts. Seržants Aleksanders bija atbraucis pakaļ arī man.
Gregora Abuša dzīvoklī sastapu dakteri Metjuzalu.
— Novelciet bikses! Mudīgi! — bez iepriekšēja brīdinājuma strupi pavēlēja policijas priekšnieks.
— Bikses? Kāda velna pēc? — es apstulbu.
— Dakteris iedos jums šprici, citādi jūs tepat uz vietas aizmigsiet. Es jau saņēmu savu tiesu.
Dakteris Metjuzals tūdaļ aizgāja, atvadām noglaudījis Prezidentu. Suns it kā protestējot ierūcās, taču kost neuzdrošinājās.
— Kā tagad jūtaties? — Gregors Abušs painteresējās, ar mājienu pavēlēdams Prezidentam atgriezties savā vietā.
— Kā jaunpiedzimis! — es moži atteicu. Patiesi, izjutu tādu domu skaidrību, it kā kāds piepeši būtu izšķīdinājis neskaitāmos cietos mezgliņus, kas, veidodami veselu labirintu, vēl pirms mirkļa piepildīja galvaskausu. Smadzenēs automātiski risinājās kristalizācijas process. Zemapziņā noglabātie pieturas punkti savirknējās, sasaistījās un, ieguvuši konkrētus apveidus, pārceļoja apziņā.
Vēl kaut kur dibenplānā knosījās saruna ar benzīntanka īpašnieku, bet to spēcīgi pārbalsoja asociatīva ķēde. Magnetofons — «Parmas vijolīte» — Jonatans Krjudešanks. Vienīgi šis ķīmiskais savienojums, piesolīdams pilnīgi negaidītu iznākumu, šķita man šobrīd svarīgs.
Taču, pirms paguvu ierunāties, Gregors Abušs iedarbināja savu magnetofonu.
Tas bija man jau pazīstamais fragments, kura finālu veidoja divi šāvieni.
— Pievērsiet sevišķu uzmanību trokšņu fonam! — Gregors Abušs piekodināja, uzgriezdams maksimālo skaļumu.
Mūzika, Alberta balss, mūzika, Ričarda Beidevana balss, mūzika, neizprotams troksnis, it kā sprāgtu šampanieša pudeles korķis, viegla stikla šķindoņa (glāze? pudele?), vēl kāds cits neizprotams troksnis, Alberta balss, divi šāvieni.;
Mēs trijiem lāgiem noklausījāmies šo fragmentu.
Jāatzīstas, tikai trešajā reizē apjēdzu, ko nozīmē trokšņu fons starp Beidevana un Geršteina pēdējām pirmsnāves replikām. Lietus! Mūzikas dēļ līdz šim nedzirdams, tas bez jebkādas pārejas spēji ielauzās istabā.
Beidzot spēju arī atšifrēt skaņu, kas, atgādinot šampanieša korķa sprādzienu, atskanēja vienlaikus ar vieglu stikla šķindoņu, — ar spēcīgu grūdienu, pārvarot ierūsējušo eņģu pretestību, bija atrāvies vaļā logs.
— Gaidu jūsu komentārus, — Gregors Abušs sacīja.
— Bīstos atkal aizšaut garām, ļaudams pārliecīgu vaļu fantāzijai. — Es katram gadījumam nodrošinājos pret iespējamiem pārmetumiem. — Pirmīt kļūdaini izvirzīju hipotēzi, ka Luiss attaisījis logu…
— Kā šāvējs piekļuvis logam? — Gregors Abušs skaļi domāja. — Pielicis kāpnes? Siena ir pilnīgi gluda, nav kur aizķerties. Ja noziedznieks nav akrobāts…
— Pastāv viena hipotētiska iespēja … — es iesāku.
— Spārni? — Gregors Abušs pajokoja. — Eņģeļi, cik zināms no bībeles, ar pistolēm neprot rīkoties.
— Ne jau spārni, bet uzņemšanas grupas autobuss, ko Luiss tik uzstājīgi ieteica meklēt! Uz jumta uzstādīts operatora krēsls. Tas balstās uz izbīdāma vītņu mehānisma. Pats autobusu neredzēju, bet pazīstu no Dertija apraksta. Drošības labad varam viņam piezvanīt.
Dertijs, pēc balss spriežot, jutās jau stipri sprigans. Man radās iespaids, ka pašlaik viņš diez vai mainītu iepriekšējā ieslodzījuma kameru pret vispasakaināko miljardiera pili ar peldbaseiniem, privātu lidlauku un personisku kinoteātri uz speciāla pasūtījuma ražotu pornofilmu demonstrēšanai.
Dertijs nevilcinoties apstiprināja manus vārdus. Operatora krēsls, izbīdīts līdz galam, atrastos tieši vienā līmenī ar logu Ralfa Geršteina mājas otrajā stāvā.
— Redziet nu! — es triumfēju. — Ja pieplusē lentē dzirdamo automobiļa motora troksni, kas seko pa pēdām šāvieniem, rodas slēdziens, ka šoreiz esam uztrāpījuši, uz naglas.
Nez kādēļ pēkšņi atcerējos mirkli, kad Gregors Abušs iededza lustru Ralfa Geršteina muzikālajā salonā. Katra detaļa reljefi, kā uz stereofotogrāfijas, uzrunāja mani.*.
Ričards Beidevans uz klavieru soliņa, šķietami noliecies, lai paceltu no paklāja glāzi… Pret raibajiem spilveniem atgāzies, Alberts Geršteins tāda cilvēka pozā, kas nule tikai iekārtojies ērtāk… Uz iekšu pavērtās loga rūtis, kuru apakšējā mala pieskaras koncertfllģela baltajai lakotajai virsmai. Un peļķīte uz notīm, un sānis atvilktais, vējā šūpotais smagais plīša aizkars melnā sēru krāsā …