Vai nu Aleksanders to nemanīja, vai arī uzskatīja, ka monologam pilnīgi pietiek ar vienu cilvēku.
— — Vienīgā vērienīgā parādība Aleksandrijā ir «Lielie grēku plūdi», — viņš turpināja. — Vai esat atveduši lietussargus? Nē? Nu tad ,rīt no rīta skrieniēt mudīgi uz veikalu un nopērciet!. Citādi noslīksiet! Kad pie mums sākas lietus periods, dažas ielas var izbraukāt vienīgi Noasa šķirstā… Meteorologi prognozē — šogad lietus sākšoties stipri ātrāk. Tādā gadījumā par filmēšanu nav ko domāt.
— Vai tiešām tik traki? — es apšaubīju.
*— Paši redzēsiet. Ja aleksandrieši nebūtu tik konservatīvi, stāvus bagāts kļūtu tas cilvēks, kas sadomātu tirgoties ar ūdenslīdēju tērpiem … Bet tālāk par marihuānas lietošanu progress vēl nav pavirzījies. Manuprāt, Aleksandrijā pa simts gadiem nekas liels nav izmainījies. Tā pati kūtrumā iestigusi provinciālā ligzda, kur ikviens pazīst ikvienu…
— Vai paizīstat cilvēku, kas dēvē sevi par Pravieti? — es pēkšņi pārtraucu, tikai tagad īsti apjautis, ka manas domas visu laiku atgriežas pie viņa.
— Reju Krosvinu? — pabrīnījās Hugo Aleksanders. ■— Ko jūs par viņu zināt?
Pavēstīju par mūsu tikšanos.
Hugo Aleksanders noskurinājās.
— Senlaiku aleksandrieši būtu viņu izvārtījuši piķi un spalvās… Kopā ar duci meiču šis apdzīvo sagruvuša fermu, kas kādreiz piederēja mana brālēna vectēvam Da- nielam Aleksanderam. Viņi sauc sevi par komūnu. Kas tā par komūnu, nekādi nevar saprast. Vai nu modernas daudzsievības sludinātāji, vai arī reliģiskas psihopātijas apsēsti hipiji… Staigā apkārt pliki, neatzīst nedz ūdeni, nedz ziepes. Dabas pielūdzēji? Bet, ja paklausās, ko sprediķo šis viltus pravietis, iznāk pretdabisks krustojums — šis tas no budisma, šis tas no kristiānisma, kopsummā tāda kā cilvēkēdāju reliģija. Uzkāpt virsū mēslu vabolei — nāves grēks. Bet iznīcināt cilvēkus — svēts pienākums …
Portvīns bija patiešām lielisks, kamīns izstrāvoja tīkamu siltumu, magnetofons spēlēja populāras Ralfa Geršteina melodijas, abstrakti mitoloģiskās figūras pie sienām it kā aicināja atminēt, ko īsti tās attēlo, — vārdu sakot, tik omulīgā atmosfērā varēja paciest ari lielāku ļaunumu par Hugo Aleksandera daudzvārdību.
•— Vai Pravietis gadījumā nepacienāja jūs ar kādu savu muzikālu šedevru? — viņš pavaicāja, acīmredzot meklēdams ieganstu kādam jaunam stāstam,
— Dzirdēju tikai iztālēm.
— Šis dulburis iedomājas esam izcils komponists. Apgalvo, ka viņa džeza himnas, tā viņš sauc savus murgojumus, esot mūsu mūzikas rītdiena. Skaidrs, apmeties viņš pie mums ne bez nolūka. Ralfs Geršteins taču ir šejienietis. Viņa mātes uzvārds — Aleksanders, tāpat kā piecdesmit procentiem vietējo iedzīvotāju. Jūsu zināšanai — Jeremija Aleksanders apmetās Ponta krastos, toreiz tas vēl tika dēvēts par Zilo ezeru, kopā ar visai kuplu ģimeni. Vairums aleksandriešu ir viņa tiešie pēcteči. * *
— Jūs stāstījāt par Pravieti, — es atgādināju.
— Pareizi! Pavisam nesen šis trakais vēlā vakarā ielauzās pie Ralfa Geršteina. Gandrīz vai ar varu piespieda visu nakti klausīties savos mežonīgajos bļāvienos… Lika saprast, ka Ralfs Geršteins, pats būdams beztalantīgs, toties plaši atzīts komponists, ir providences izraudzīts vienam vienīgam svarīgam uzdevumam — nolīdzināt. ceļu īstenam ģēnijam Rejam Krosvinam. Uzstājās, lai Ralfs ieteicot viņu skaņuplašu firmai, draudēja… Uz rīta pusi
Ralfs neizturēja. Piesolījās izsaukt policiju, ja šis neaizvākšoties.
— Un ko Pravietis?
— Šim uznāca nevaldāma dusmu lēkme. Sasita ģitāru pret grīdu, nozvērējās, ka Ralfam vēl nākšoties smagi nožēlot. Ralfs tā nobijās, ka jau nākamdien aizbrauca no Aleksandrijas. .
Klausoties Hugo Aleksandera stāstījumā, pamazām uztaustīju savas nākamās filmas aptuvenos apveidus. Tā bija pirmā reize mūžā, kad sajutu sevi kā radošu personību. Diezgan neparasta sajūta, apmēram tāda kā sauszemes dzīvniekam, kuram pēkšņi jāpārpeld jūra. Līdz šim, strādādams par televīzijas operatoru, biju mazāk vai vairāk prasmīgs rīks pārraides režisora rokās. Tagad varēju balstīties vienīgi uz sevi pašu. Dertija pieeja, par spīti skaistajām deklarācijām, ne ar ko neatšķīrās no reklāmu aģenta viedokļa — jebkurš paņēmiens ir augsti māksliniecisks, ja vien veicina preces noietu.
Jutu — Aleksandrija patiesi spēj sniegt bagātīgu vielu īpatnējai dokumentālai lentei, kas, iespējams, pievērsīs sev lietpratēju uzmanību. Jau iztēlojos, kā apspēlēšu Vincenta Basāni, Pravieša un Alberta Geršteina tik atšķirīgās figūras, kā iekomponēšu Aleksandrijas notikumiem nabadzīgajā ikdienā visu to krāsaino balagānu, kas būs saistīts ar gangsteru filmas uzņemšanu.
Vēl nesen raudzījos uz Albertu Geršteinu kā uz preci, par kuras spilgto iesaiņojumu jāgādā man, saņemot piecus simtus nedēļā. Tagad uztvēru viņu kā izaicinājumu savai radošajai iztēlei. Dertijs sagaida no manis filmu, kas «dokumentāli» nopamatotu leģendu par provinces gružos atrastu zelta tīrradni. Es turpretī nolēmu parādīt pasaulei parastu oli, ko tik ilgi uzspodrina ar reklāmas palīdzību, kamēr tas patiesi iesāk starot kā pirmā lieluma zvaigzne. Tas būtu neviltots stāsts par to, kā mūsdienās taisa publikas elkus no tukša gaisa.
Lai cik pieticīgu mani bija vērtusi dzīve, Dertija nosliece apieties ar cilvēkiem kā ar kravas mašīnām, kurās jāsabāž pēc iespējas vairāk, turklāt izspiežot no motora maksimālo jaudu, radīja manī dabisku pretreakciju. Biju cieši nolēmis ar savu filmu pierādīt viņam, ka neesmu nekāds ampelmanis, ko var raustīt aiz diegiem.
Iēgrimis pārdomās, palaidu gar ausīm Hugo Aleksandera vārdu plūdumu. Mani atskurbināja skaļa krākšana.
Dertijs ar vaļā atvāztu muti un skaļi bazūnējošu degunu izskatījās tik vulgārs, ka ar skubu sapurināju viņu. Dertijs pa pusei atvēra acis un saldi nožāvājās.