Apstādinājis šo kadru, liku filmai griezties atpakaļ. Un tad šīm detaļām iztēlē pievienojās vēl viena — melnajā loga kvadrātā parādījās spīdīgs pistoles stobrs.
— Viss saskan! — Es uzsitu Gregoram Abušam uz pleca. — Atcerieties Alberta Geršteina izsaucienu: «Skatieties, logs!» Tikai īstajā kontekstā tas pareizi iztulkojams. Mēs maldīgi uzskatījām, ka ar šo vecveco paņēmienu Alberts lūkojis novērst pretinieka uzmanību, lai tiktu pirmais pie šāviena. Īstenībā…
Iepīkstējās uz galda stāvošā rācija.
Gregors Abušs lēnām, kā jau domās nogrimis cilvēks, nospieda pogu. Ziņojums viņu diez cik neapmierināja.
— Autobuss vēl nav atrasts… Manā rīcībā diemžēl tikai divas patruļmašīnas. Nupat atskaitījās pirmā, cerēsim, ka viņu kolēģiem ķersies labāk.
Jau otro reizi iešāvās prātā, ka derētu informēt policijas priekšnieku par manu sarunu ar benzīntanka īpašnieku. Taču arī šoreiz, turklāt ar vēl lielāku noteiktību, nospriedu atlikt to līdz vēlākam laikam. Nedrošā kārts lai pagaidām paliek rezervē, vispirms jāuzliek galdā trumpis.
— Man viens jautājums, — es iesāku iztālēm.
— Speriet tik vaļā!
— Vai esat pārliecināts, ka Ričards Beidevans toreiz viens pats ciemojās pie Jonatana Krjudešanka?
— Es jūs nesaprotu.
— Vai varam simtprocentīgi paļauties uz Teas Kilseimuras, Ričarda Beidevana un paša Jonatana Krjudešanka apgalvojumu, ka viņa nav tikusi tālāk par slieksni?
— Vai jums ir kāds pamats to apšaubīt? — Gregors Abušs joprojām nespēja aptvert, uz ko es stūrēju.
— Jā! Vismaz loģisks. Kad iegāju viņa muzikālajā bibliotēkā, man uzvilnīja «Parmas vijolītes» smarža. Tas ir Teas iemīļotais parfīms un it kā apliecinājums viņas vizītei… Bet. 4 s
Mans «bet», pareizāk sakot, argumenti, kas aiz tā slēpās, neaizņēma pārāk daudz laika. Jau pats sākums manāmi ietekmēja Gregoru Abušu. Pelēkās acis iedzirkstī- jās, zaļais apakštonis, kas parasti palika dziļumā, izlauzās uz āru. Kad pabeidzu, viņš uzsita ar dūri uz galda.
— PietiekI Nav izslēgts, ka arī šoreiz paliksim muļķos, bet pārbaudīt jūsu hipotēzes pareizību iespējams vienīgi eksperimentālā ceļā!
— Varbūt tomēr pagaidīsim. — Es pēkšņi svārstījos. Galu galā, ja eksperiments nedos vēlamos rezultātus, izgāzīsies nevis policijas priekšnieks, bet es — šīs pārdrošās, izdomā bezmaz ģeniālās, toties praksē grūti pierādāmās teorijas autors.
— Nekādā ziņāl — Gregors Abušs jau vilka mugurā mēteli. — Mūsu vienīgā izredze — uzgāzties viņam uz galvas bez jebkāda brīdinājuma. Man arī ir savs arguments, gan medicīniskas dabas. Tieši pirms jūsu atnākšanas dakteris Metjuzals dievojās, ka viens viņa pacients, par kura veselību mēs visi bijām tā nobažījušies, acīmredzot tikai simulē.
Gregors Abušs tā steidzās, ka pat aizmirsa paķert lietussargu. Es to pamanīju par vēlu. Ierosināju atgriezties, bet Gregors Abušs tikai nosmējās:
— Nekas, gan kaut kā izglābšos nenoslīcis. Toties neesmu aizmirsis to, kas mums varbūt lieti noderēs. — Un ar zīmīgu kustību viņš piesita sev pie gurna*
24
Mūs ielaida Jonatana Krjudešanka sulainis. Viscaur melnās drēbēs tērpies, viņš nobrīdināja ar sejas izteiksmi, kas būtu piemērota bērēm:
— Saimnieks jūtas mazliet labāk, bet šaubos, vai viņš gribēs jūs redzēt.
— Pasakiet Jonatanam, ka esam atnākuši sakarā ar bankas laupīšanu, — Gregors Abušs teica bezierunas tonī. — Domāju, ka esmu beidzot ticis uz pēdām īstajam vaininiekam.
Kāpdami augšstāvā, jau iztālēm dzirdējām mūziku. Pazinu Hendeļa «Mesiju» Leipcigas zēnu kora izpildījumā, ar ko Jonatans Krjudešanks bija piedāvājies pacienāt mūs pirmās vizītes laikā,
Sastapām viņu guļam gultā, šoreiz jau bez kompreses. Atbalstījies uz spilveniem, Jonatans Krjudešanks tikko manāmi šūpoja galvu un kustināja rokas, it kā mūzikas taktī. No acīm bija pazudis neveselīgais blāvums, visa viņa būtne šķita uzsūcam sevī dzidrās zēnu balsis.
Mums ienākot, viņš pielika pirkstu pie lūpām, aicinādams ievērot klusumu.
— Pacietieties kādu brīdi, — viņš čukstus lūdza. — Paklausieties, kas par skaņu, tīrās eņģeļu taures! … Kaut gan — ko es māžojos? — Pēkšņā sapīkumā viņš nospieda podziņu, apstādinādams muzikālā bibliotēkā novietoto aparātu. — Šā vai tā jūsu ausīm tas neko nenozīmē. Ko no mūzikas saprot jums līdzīgie, kaut vai tāds Ralfs Geršteins, kurš uzskata sevi par komponistu? Mūzika nāk no dieva. Lai to uztvertu, ar dzirdi vien nepietiek. Vajadzīga ticība, īsta ticība.
Gregors Abušs iesāka runāt, bet Jonatans Krjudešanks viņu nepacietīgi pārtrauca:
— Tu esi ticis noziedzniekam uz pēdām? Teicami! Lieliski! Bet vai varēsi atdot man zaudēto? Nē! Dievs to nepieļaus! Esmu nosodīts par saviem grēkiem! Kāpēc Zilā ezera kristāltīrie ūdeņi, pilni ar brīnumaini skaistām zivīm, pārvērtušies zaņķī? Neticības dēļ! Jeremija Aleksanders, apmezdamies ar savu saimi šajos dieva svētītajos krastos, atnesa tiem vienīgās ticības vārdus. Bet ko izdarīja aleksandrieši? Pasludināja viņu vēlāk par ķeceri. Viss, kas te notika ar mani, arī ir pelnīts sods.
— Sods par ko? es atļāvos pazoboties. — Par to, ka cītīgi sludinājāt Trešo atnākšanu?
Jonatana Krjudešanka seju pārklāja dzeltenīgs vaska bālums, stiegrainajā kaklā pietūka dzīslas. Ar pūlēm savaldījies, viņš dusmīgi noskaldīja:
— Atliksim šo sarunu! Pašlaik neesmu spējīgs dzirdēt visādas muļķības… Velns lai parauj, kas tur vēl? — viņš uzkliedza, ieraudzījis uz sliekšņa sulaini.