Выбрать главу

—    Pie jums atnācis Reitera kungs, — tas ziņoja.

—   Esmu slims un nevienu nepieņemu, — Jonatans Krjudešanks pikti norūca. — Man jau apnicis atkārtot jums vienu un to pašu, Jeremija!

—    Klausos! — Sulainis pagriezās uz iešanu.

—   Uzgaidiet! — apturēja viņu Jonatans Krjudešanks. — Tagad atceros! Reiters toreiz, burtiski, no rokām izrāva man žurnālu… Tur bija raksts, ko viņa vainas dēļ tā ir nedabūju izlasīt. Cerams, viņš to atnesis?

—   Liekas gan. Cik noprotu, viņš tieši šajā sakarībā grib ar jums aprunāties.

—    Lai atdod žurnālu, bet pats aizvācas, es nevienu nepieņemu! Nevienu!

Pēc īsa brīža sulainis atkal parādījās.

—    Viņš apgalvo, ka ārkārtīgi nepieciešams satikt jūs.

Aiz viņa muguras jau stāvēja pats Reiters — sīka au­guma vecišķis, pliku galvvidu, nedabiski gludu, iezil­ganu seju baltas vaigbārdas ietvarā. Ieraudzījis mani, viņš stīvi palocījās:

—    Sailass Reiters, savā laikā strādāju bankā pie Krju­dešanka kunga, tagad esmu pensijā.

—    Kur žurnāls? — Jonatans Krjudešanks asi noprasīja. — Atdodiet žurnālu un ejiet projām! Vai tad neredzat, ka esmu slims?

—    Tūlīt, tūlīt! — Reiters mudīgi izvilka no portfeļa biezu žurnālu lakotos vākos — to pašu numuru, ko mums ar Dertiju tika rādījis Hugo Aleksanders.

—    Uzklausiet mani, Jonatan! — uzbudināti lūdzās Rei­ters. — Uzklausiet un izklaidējiet manas šaubas! Runa ir par manas dvēseles glābšanu. Es biju adventists, tāpat kā mans tēvs, tā ir? Pēc tam iestājos pie jums darbā un jūsu ietekmē kļuvu par cītīgu īstās ticības piekritēju. Vi-, sos šajos gados neizlaidu nevienu dievkalpojumu, tā ir?

—    īsāk! — Jonatans Krjudešanks nelaipni norūca.

—    Uz kā pamatojas mūsu vienīgā īstā ticība? Uz Je­remijas Aleksandera svētajām grāmatām, ko viņš glabāja vara lādītē. Jūs vienmēr sacījāt, ka mūsu mācības pamat­akmens — Jēzus Kristus pašrocīgās vēstules. Tā ir? — šīs frāzes Reiters ļauni izšņāca, sīkiem solīšiem nākdams virsū Krjudešankam. Ar abām rokām viņš turēja žur­nālu, pastiepis to uz priekšu kā apsūdzību.

Tumši piesarkušais Jonatans Krjudešanks pūlējās kaut ko sacīt, bet tas viņam neizdevās.

—    Atdodiet žurnālu un vācieties pie velna! — viņš beidzot nogārdza.

—    Nē, jūs vispirms izlasiet rakstu! — Reiters neatkā­pās. — Profesors Pētersens savā nozarē tiek uzskatīts par neapgāžamu autoritāti. Viņš pierāda, ka šīs vēstules rakstījis nevis mūsu kungs Jēzus …

Nobeigt teikumu viņš nepaguva. Nometis segu zemē, satracinātais Krjudešanks noripoja no gultas un, vienā lēcienā sasniedzis Reiteru, izrāva tam no rokām žurnālu,

—    Arā! — viņš bļāva, spļaudīdams siekalas. — Arā! Tieši tādi kā jūs vainīgi, ka dievs tas kungs nosodījis Aleksandriju!

Izgrūdis apdullušo Reiteru no guļamistabas, Jonatans Kriudešanks nikni aizcirta durvis. Atbalstījies pret sten­deri, viņš drudžainā steigā pārlasīja rakstu. Vaigos izsi­tās slimīgi plankumi, sirmās matu šķipsnas šķita nodre­bam sašutumā.

—    Šarlatāns! — Viņš iesvieda žurnālu kaktā un, aiz- meties pie skapja, aši sāka vilkt pāri pidžamai bikses un svārkus.

Tas norisinājās tik ātri un negaidīti, ka viņš paspēja iegrūst basās kājas ar kažokādu oderētos puszābakos, pirms Gregors Abušs aizšķērsoja viņam ceļu.

—    Uz kurieni, Jonatan?

—    Jābrauc! Bez vilcināšanās! Es pierādīšu šim Pētersenam, ka viņš ir šarlatāns! Viss, ko viņš apgalvo, ir tīrie izdomājumi! Vai arī pats sātans ievedis viņu maldos! Es piespiedīšu viņu atsaukt savus melus! Es viņam parā­dīšu … — teikuma beigas Jonatans Krjudešanks norija.

—   Un bankas aplaupīšana tevi nemaz vairs neinte­resē? — Gregors Abušs izaicinoši pasmīnēja.

Jonatans Krjudešanks, uzmetis viņam caur pieri jocīgu skatienu, pēkšņi it kā nodzisa. Taustīdamies ar vienu roku gar sienu, viņš aizvilkās līdz gultai un ar vaidu iekrita tajā.

—    Es esmu slims! Vai tad tu neredzi, cik slims esmu! Lieciet mani mierā! Mani sodījis pats dievs! Kas jums abiem no manis vajadzīgs?

—    Atnācām, lai apspriestu ar tevi kādu diezgan intri­ģējošu versiju. Šis tas vēl prasa sīku izpēti. Ceru, ka tu palīdzēsi tikt pie galīgās skaidrības, — Gregors Abušs teica šķietami vienaldzīgā tonī. — Bet ja veselības stā­vokļa dēļ neesi spējīgs noklausīties ..,

Jonatans Krjudešanks uzmanīgi nopētīja policijas I priekšnieku, tad norūca:

— Droši vien kaut kādas blēņas! Klāsti vien! ! Gregors Abušs, pacēlis zemē nokritušo žurnālu, uzšķīra 1 lappusi ar «Parmas vijolītes» reklāmu.

—    Te būs galvenais lietiskais pierādījums, — viņš sa­cīja. — Flakona attēls noklāts ar plānā kārtiņā sapre­sētiem aromatizētiem putekļiem. Pēc kāda laika, daudziem pirkstiem vairākkārt pieskaroties, putekšņi nobirst. Bet, kad tu izņēmi žurnālu no bandroles, smarža vēl bija spē­cīga.

—    Un tad? — Jonatans Krjudešanks nesaprata.

—    Par to vēlāk! — Gregors Abušs turpināja. — Vis­pirms mēģināsim precizēt, kas notika tavā mājā dienā, kad aplaupīja banku. Ierodas Ričards Beidevans. Tūlīt pēc tam atnāk pastnieks. Viņš atnes bandroli ar žurnālu un skaņuplati ar «Mesijas» ierakstu. Turpinādams tērzēt ; ar režisoru, tu pārlapo žurnālu un uzduries profesora Pē- tersena rakstam. Izlasīt to līdz galam neizdodas, jo at­nāk Reiters. Viņš tā uzbāžas, ka esi spiests viņam aizdot žurnālu, it sevišķi tāpēc, ka tev dārga katra minūte.

Reiters atvadās. Gandrīz tūlīt atskan telefona zvans. Tu ieej kabinetā, kur stāv tālrunis, un aizver aiz sevis dur­vis. Brīdi Vēlāk, sadzirdējis automobiļa motora troksni, Ričards Beidevans, domādams, ka atgriezusies Tea, iz­skrien uz ielas. Taču tur neviena nav — ne Teas, ne ma­šīnas. Ričards Beidevans atgriežas viesistabā un pacietīgi gaida, kamēr tu pabeigsi runāt pa telefonu. Caur aiz­vērtām durvīm viņš skaidri dzird tavu balsi un pēc atse­višķām frāzēm saprot, ka jūs abi ar Dertiju sīksti kaulē­jaties.