Pēc aptuveni divdesmit minūtēm tu, atgriezies viesistabā, paziņo Ričardam Beidevanam, ka Dertijs lūdz viņu pie tālruņa, lai apstiprinātu jūsu vienošanos. Režisors paņem klausuli, bet dzird atvienošanas signālus'..
Tāds ir Ričarda Beidevana stāsts, — Gregors Abušs nobeidza.
— Kas turklāt pilnīgi saskan ar manējo.
— Patiesība diemžēl ir gluži citāda! — .paklausot Gregora Abuša mājienam, šoreiz uzbrukumā pārgāju es. — Ričards Beidevans caur durvīm patiešām dzirdēja jūsu balsi, bet ierakstā. Ieslēdzot magnetofonu ar iepriekš sagatavotu lenti (atgādinu, tas notika tūlīt pēc tam, kad pārlapojāt žurnālu), jūs pārnēsāt uz taustiņiem jūsu pirkstiem pielipušos putekšņus ar «Parmas vijolītes» aromātu. Tas arī jūs nodevis! Magnetofonam skanot, jūs klusītēm izlavījātiēs pa otrām durvīm — jūs jau gaidīja melnais lendrovers. Ar melnu apmetni un kapuci jūs bijāt jau
iepriekš nodrošinājies. Caur skvēra aleju jūs aizbraucāt līdz bankai, kur jau bija sācies Karpentera vadītais filmēšanas inscenējums.
Nekādi šķēršļi nebija paredzami. Seifa atslēgas kabatā, kombināciju jūs zinājāt. Sargu jūs apdullinājāt, jo jums šķita, ka, par spīti maskarādei, viņš jūs tomēr parinis. Kas attiecas uz Voltu Karpenteru, Ričardu Beidevanu un Albertu Geršteinu.,.
Tālāk es netiku. Jonatans Krjudešanks, pilnīgi, ignoiē- dams mani, pagriezās pret Gregoru Abušu.
— Tu tici tam, ko nule ar tādu pārliecību klāstīja tavs draugs? Ja "ici, man tevis žēl! Tad tu esi vienkārši muļķis!
Gregors Abušs apmulsa, es vēl vairāk.
Jonatans Krjudešanks, acīmredzot tīksminādamies, tīšuprāt paildzināja pauzi. Viņa smagais, urbīgais skatiens pārslīdēja Gregoram Abušam un apstājās pie manta. Es novērsos. Tagad manā redzes lokā palika viena viņa acs. Zem mazliet pievērtā, puscaurspīdīgā plaksta tā Atgādināja bruņurupuci, kas izbāzis galvu, lai iekostu.
Kā nogrēkojies skolnieks nolaidu galvu. Šoreis manā redzes lokā iekļuva grīda, gultas kājiņa, brūnā puszābakā ielaistā flaneļa pidžamas bikšu stara.
Atmiņā tūdaļ uzausa: divi cilvēki bija pieminējumi dus zābakus. Luiss un apavu pārdevēja, kas atradās bankas priekšā, kad gangsteris ar laupījumu iznāca āra. Taču tūdaļ atcerējos Gregora Abuša iebildumu: lietus periodā aleksandrieši sadaloties divās kategorijās — tie, kas steigšus apauj gumijas zābakus, un tie, kas dod priekšroku puszābakiem ar galošām.
Pamanījis manu skatienu, Jonatans Krjudešanks ar neapzinātu kustību atvilka uz priekšu izbīdīto kāju, vēlreiz palūkojās manī, it kā novērtēdams manas Intelektuālās spējas, tad, nicīgi vaibstīdamies, novērsās.
— Ieklausījos ar lielu interesi. Tiešām lieliska konstrukcija, •— viņš sacīja, arī šoreiz griezdamies pie policijas priekšnieka. — Taču Latorpa kungs, no kura puses acīmredzot nāk ierosinājums, — viņš savilka šaurās, bālās lūpas smīnā, — ir mazliet pārsteidzies. Metaforiski izsakoties, viņš, lai iekļūtu kādā namā, ar cirvi izcirtis ķieģeļu mūrī caurumu. Būtu prātīgāk iet iekšā pa durvīm. Izmantojuši tiešo ceļu, jūs tūdaļ uzdurtos kardinālajam jautājumam: kālab man, baņķierim, pašam sevi apzagt?
Gregors Abušs neērti sagrozījās un kaut ko nomurmināja.
— Bet tagad es jums pierādīšu, ka jūsu tik asprātīgā un visnotaļ slavējamā konstrukcija būvēta uz smiltīm. Mēs ar tevi, Gregor, esam seni paziņas. No tavas puses nepiedodami aizmirst, ka esmu reti piesardzīgs un par katru sīkumu norūpējies veikalnieks. Ejam!
Smagi soļodams, Jonatans Krjudešanks mums pa priekšu iegāja muzikālajā bibliotēkā.
— Man pašam neaizsniegt, — viņš teica, ar pirkstu norādīdams uz kādu plauktu. — Gregor, padod man to kaseti… Nē, ne jau to .,. Vairāk pa kreisi… Uz kasetes ir zīmīte «Derti js».
Nesteidzīgi ielicis to magnetofonā, Jonatans Krjudešanks, pirms nospiest podziņu, paskaidroja tonī, kādā profesors pamāca atpalikušu studentu:
— Man ir ieradums ierakstīt magnetofona lentē visas svarīgas veikalnieciskas sarunas. Tai skaitā arī telefoniskas. Šai nolūkā man ir īpašs pastiprinātājs. Mūsdienās tā ir elementāra piesardzība, it īpaši, ja tev darīšana ar tādiem tipiem kā Olivers Dertijs. Šodien viņš apsolīs nez ko, rīt visu noliegs.
Jonatans Krjudešanks apklusa, lai pēc brīža turpinātu:
— Izsekosim soli pa solim jūsu konstrukcijai… Ierodas Ričards Beidevans, pastnieks atnes žurnālu, es to pārlapoju, maniem pirkstiem pielīp aromātiskais pūderis… Tālāk nāk reāli fakti, kas diemžēl it nemaz nesakrīt ar jūsu fantāziju… Atskan telefona zvans. Sadzirdējis Dertija balsi, es nekavējoties iedarbinu ieraksta pogu… Pierādījums atrodas šai kasetē!
Atkal pauze, atkal augstprātīgā balss kā sausa plauka:
— Vai nebūtu īstais laiks atvainoties manā priekšā, Gregor? No Latorpa es to nemaz neprasu, viņa atvainošanās ir kā plāksteris mironim. Bezcerīgi sapinušies izmisīgos pūliņos atrast īstos noziedzniekus, jūs ņematies izdalīt sitienus uz labu laimi, gluži kā bokseris ar pārsisti tām uzacīm, kuram asinis aizlipina acis. Nekā neredzēdams, viņš kā vējdzirnavas akli vēcina dūres… — Jonatans Krjudešanks zobojās.
Es saskatījos ar Gregoru Abušu, vairs neslēpdams savu apmulsumu. Mēs bijām ar kaunu izgāzušies.
Nemanīju, kā Jonatans Krjudešanks nospieda podziņu. Kā pa miglu pie manis atlidoja lentē ierakstīta Dertija balss:
«Hallo! Hallo! Tas esmu es — Olivers Dertijs.»
«Nekliedziet! Es tāpat esmu jūs pazinis. Kad jūs atnāksiet?»
«Šodien nevaru, Krjudešanka kungs. Bet mums būtu pēdējais laiks panākt galīgu vienošanos. Alberts saka, ka jebkuru dienu var iesākties lietus periods. Mums vajadzēs pasteigties ar filmēšanu.»