«Viss ir atkarīgs no jums pašiem, Dertija kungs. Tikko jūs piekritīsiet maniem noteikumiem, banka būs jūsu pilnīgā rīcībā.»
«Jums pārāk liela apetīte,» Dertijs errojās. «Es uzņemu šo filmu, lai radītu popularitāti Albertam Geršteinam, bet jūs gribat, lai es reklamētu jūsu sīko, provinciālo kredītuzņēmumu.»
«Kā vēlaties. Es no saviem noteikumiem neatkāpjos.»
Mēs ar Gregoru Abušu kā hipnotizēti klausījāmies ierakstu. Mūs neatstāja cerība, ka no vārdu plūsmas izzvejosim kādu jaunu pieturas punktu, kas spētu izgaismot vienīgo neticamo vietu Dertija liecībā. Kāpēc viņš tik kategoriski noliedza savu telefona sarunu ar Jonatanu Krjudešanku?
No hipnozes stāvokļa mani izrāva automobiļa motora trokšņi. Kāda sestā maņa piegrūda pie loga. Ieraudzīju garāžas atvāztos vārtus, pa kuriem izbrauca tumši zaļš limuzīns. Tas paguva maksimālā ātrumā aizdrāzties garām Alberta Geršteina mājai un trim četriem kaimiņ- namiem, iegriezties šķērsielā un pazust aiz stūra, iekām atguvu valodu.
— Krjudešanks aizbēdzis! — es iekliedzos.
— Aizbēdzis? Jūs murgojat! — Gregors Abušs sapurināja galvu kā no ūdens izvilkts šunelis. — Tik pārliecinoši pierādīt mums, ka esam galīgi stulbeņi, un pēc tam bēgt? Man sāk likties, ka visi izdzīvojuši prātu.
Galīgā apjukumā izskrējām no muzikālās bibliotēkas, izjoņojām cauri guļamistabai un iedrāzāmies viesistabā. Tālāk mēs netikām. Ceļu mums aizšķērsoja Jonatana Krjudešanka sulainis.
— Krjudešanka kungs lūdz viņu atvainot, — viņš stīvi paziņoja. — Teica, lai kungi viņu negaidot. Viņš atgriezīšoties tikai vēlu vakarā.
— Uz kurieni viņš aizbrauca?
— Krjudešanka kungs ļoti steidzās, tāpēc tā īsti nesapratu … Pie kāda tur šarlatāna, noskaidrot par kādām tur vēstulēm …
Mēs abi ar Gregoru Abušu izplūdām smieklos. Vienā acumirklī izsvītrojām visus šķietamos pierādījumus, kas likās pietiekami baņķiera apcietināšanai: gan «Parmas vijolītes» liktenīgo smaržu, gan doktora Metjuzala aizdomas, ka baņķieris simulē slimību. Personiski nebiju vēl sastapis nevienu ārstu, kas nebūtu šad tad kļūdījies diagnozē.
Blakus atskanēja telefona treļļi. Sulainis svinīgi iegāja kabinetā, lai noceltu klausuli. Atgriezies pie mums, viņš tikpat svinīgi paziņoja: "
— Lūdz pie tālruņa policijas priekšnieku Kāds tur seržants Aleksanders.
Es mazliet aizkavējos viesistabā. Kad iegāju kabinetā, Gregors Abušs sēdēja sadudzis krēslā, sažņaudzis rokā klausuli, ko tikai tagad jaudāja atlikt atpakaļ.
Nojautu, ka atkal nāksies dzirdēt kādu briesmīgu vēsti.
— Kas noticis?
— Nekas! It nekas! — Gregors Abušs noskurinājās. — Tur jau tā nelaime! Esam atgriezušies no finiša atpakaļ pie starta. Bankas sargs Boils atguvis samaņu. Viņš dievojas, ka galvu viņam sasitis Alberts Geršteins un neviens cits!
— Velna milti!
Gregors Abušs klusēja. Man ienāca prātā painteresēties:
— Jūs taču neteicāt seržantam Aleksanderam, ka dosieties pie Krjudešanka. Kā viņš to uzzināja? Varbūt viņam piemīt gaišreģa spējas?
— Šis? Un gaišreģis? Jāsmejasl Tāds pats provinciāls niekkalbis kā es pats. Izskaidrojums ir daudz vienkāršāks. Meklēdams mani pa visu pilsētu, seržants uzgrūdās Krjudešankam. Tas viņam arī pateica. Turklāt lieku reizi lūdza atvainot, ka tik nepieklājīgā vīzē pametis mūs… Nu, vecīt, esam mēs gan nogāzuši podus! — Gregors Abušs aizrijās smieklos. — Tas, kas atgadījies ar mums, ir vistīrākais aleksandriešu humors!
25
Mēs sēdējām policijas priekšnieka kabinetā. Pār mūsu galvām, gandrīz acīm saskatāms, karājās nomācošs klusums. Es ar atsvešinātu skatienu sekoju lietus lāsēm, kas laiski, uz bridi apstādamās, tad atkal paātrinādamas kustību, ripoja lejup j>a rūtīm.
Gregors Abušs, kaut ko neskaidri murkšķēdams caur degunu, izlikās šķirstam izmeklēšanas dokumentus. Acis bija pievērstas masīvajam ozolkoka krēslam, kurā sēdējuši pēc kārtas Olivers Dertijs, Tea Kilseimura, Aleksandrs Luiss.
Varēja manīt, ka Gregors Abušs pārlapo papīrus tīri mehāniski, nespēdams pa īstam uztvert pat burtu savirk- nējumu, kur nu iedziļināties jēgā. Viņš atgādināja trīsgadīgu knīpu, kuram vecāki uzdāvinājuši viņa bērna pratam nepiemērotu saliekamu mozaīku. Nespēdams savienot raibos fragmentus jēdzīgā bildē, viņš pēc inerces saliek tos, kā pagadās.
Atgriezušies policijas pārvaldē pēc neveiksmīgās vizītes Jonatana Krjudešanka mājā, sākumā lūkojām atrast kādu jaunu piegājienu, bet, atskārtusi šīs nodarbības absolūto bezmērķību, atmetām ar roku. Līdz šim, par spīti visādiem negaidītiem pavērsieniem un galvu reibinošiem pārsteigumiem, vienmēr vēl lolojām cerību izsisties cauri džungļiem uz pārskatāmu klajumu. Tagad zinājām, ka mīklas atslēga iemiesojās Albertā Geršteinā. Bet viņš — miris, aizslīdējis projām, atstādams nopakaļ daudzpunkta vietā stingru punktu, aiz fcura diez vai iespējams turpinājums.
— Tālrunis! -— es teicu, ar nokavēšanos sadzirdējis telefona treļļus.
— Ko?
— Telefons, — es atkārtoju.
— Lai tik zvana, — Gregors Abušs nīgri atgaiņājās. — Manis te vairs nav. Tūlīt piezvanīšu uz Jaunvindzoru un lūgšu atsūtīt kādu manā vietā. Pats apmācīšu Prezidentu visādiem komiskiem trikiem un kopā ar viņu uzstāšos par klaunu cirkā.
Pārmetoši pakratījis galvu, es paņēmu klausuli.
—- Gregor! — man ausis atskanēja dobji, apspiesti čuksti. — Mani nolaupījuši… Ferma … Pravietis … es …
Tam sekoja apslāpēts kliedziens, it kā runātājam kāds varmācīgi aizbāzis muti. Viņgalā spalgi iešķindēj as uz dakšas nomestā klausule.