— Policija? — Pravietis vaicāja bez sevišķa izbrīna. — Kas te notiek?
— To mēs tūdaļ noskaidrosim. — Gregors neskopojās ar ironiju. — Ar jūsu laipno palīdzību! Jūs visi esat apcietināti!
Pratināšanas laikā mums uz galvas uzvēlās vēl viens pārsteigums. Šoreiz tas saistījās ar Oliveru Dertiju.
Visu laiku pēc pārvešanas uz kameru — kā pa telefonu ziņoja policijas pārvaldes dežurants — Dertijs izturējās mierīgi. Vienīgo nedrošības pazīmi varēja saskatīt tajā apstāklī, ka viņš, atgriežoties no tualetes, ik reizi piekodinājis, lai kameras durvis rūpīgi aizslēdzot.
Uzzinājis, ka Pravieša banda arestēta, dežurants dalījās ļaunumā ar Teu Kilseimuru un Oliveru Dertiju. Aktrise uzņēma šo vēsti bez īpašas intereses, toties Dertijs rādījās ļoti satraukts. Pēc īsa •laiciņa viņš atkal lūdzās uz tualeti. Viņš ilgi neatgriezās, un dežurants aizgāja palūkoties. Dertijs bija pazudis bez vēsts.
26
Policijas priekšnieks un viņa palīgi noņēmās ar Pravieti līdz pašam rītam, pūlēdamies izspiest no viņa atzīšanos. Sākumā es piedalījos, bet mazliet vēlāk apjautu, ka mani spēki galīgi izsīkuši. Iekārtojies patruļmašīnas aizmugures sēdeklī, es momentāni aizmigu. Atmodos no skaņas, kas man, kā jau pilsētniekam, izklausījās nereāla, — no kaimiņu fermas atlidoja rītvēstoša gaiļu kladzināšana. Kad atgriezos, Gregors Abušs īsumā informēja mani par pratināšanas līdzšinējiem rezultātiem.
Pravietis apgalvoja, ka uzņemšanas grupas autobusu pirmo reizi ieraudzījis šodien. Tas stāvējis uz šosejas netālu no fermas. Tad arī nolēmis paša likteņa atsūtīto bezmaksas transportlīdzekli izmantot braucienam uz Jaunvindzoru pēc jaunas ģitāras.
Pie telefona atrastajai zīmītei ar burtiem un cipariem, kas izskatījās pēc šifrēta teksta, viņš deva tikpat neticamu izskaidrojumu. Tie esot dažādu muzikālu aģentūru saīsināti nosaukumi ar attiecīgo telefona numuru un tālsarunas kodu.
Līdzdalību slepkavībās un bankas aplaupīšanā viņš kategoriski noliedza. Turpināja stūrgalvīgi liegties arī pēc tam, kad no uzietajām-pistolēm, pielādējot tās ar turpat atstātajām patronām, bija izdarīts ik pa pieciem šāvieniem un ieroču speciālists bez vilcināšanās atzina, ka Alberts Geršteins un Ričards Beidevans nogalināti tieši ar šiem ieročiem. Turklāt pārliecinoši pierādīja, kurš nošauts ar vienu pistoli, kurš ar otru.
Pravietis tikai nicīgi nosmējās.
— Luisu esmu redzējis vienu vienīgu reizi mūžā, toreiz diskotēkā. Man nebija nekādas vajadzības nogalināt gluži svešu cilvēku. Tātad viņa līķi kāds tīšuprāt noslēpis kūtī, lai novirzītu aizdomas uz mani. Tas pats cilvēks un tādos pašos nolūkos acīmredzot ielicis atvilktnē pistoles un patronas. Manus pirkstu nospiedumus jūs taču neatradāt ne uz viena ieroča.
Tas atbilda patiesībai. Pat ja tādas pēdas sākotnēji bijušas, pēc vīstīšanas eļļainajās lupatās tās būtu izzudušas.
Tobrīd es jau pats piedalījos pratināšanā un tagad gudroju, kā Gregoram Abušam izdosies atspēkot šo, varbūt meligo, tomēr grūti apgāžamo argumentu. Gregora Abuša sejas izteiksme ļāva noprast, ka viņš apzinās savu ļodzīgo pozīciju.
— Iespējams, iespējams, — viņš nomurmināja. — Kļūmes var katram gadīties. Atļaujiet man tikai vienu, pavisam sīku jautājumu, un tad mēs jūs vairs netraucēsim … Vai varat man izskaidrot, kā uz šīs bundžas, — policijas priekšnieks piebāza Pravietim pie deguna biskvītu kārbu ar patronām, — gadījušies pirkstu nospiedumi, kas, pēc mūsu daktiloskopista atzinuma, pieder … — Gregors Abušs satvēra aiz rokas vienu no Pravieša piekritējām. — Šai te jaunkundzei!
Uzmetusi Pravietim ašu skatienu, meitene tūdaļ nodūra galvu, atgriezdamās līdzšinējā apātiskajā stāvoklī.
— Runājiet! — Gregors Abušs viņai uzbrēca.
— Jūs velti nopūlaties! — Pravietis nosmīnēja. — Vlada ir kurlmēma.
— Kurlmēma?
— Jā! Un arī paliks tāda, iekām es Kristus vārdā nepavēlēšu viņai atgūt valodu.
Tieši tobrīd pie apvāršņa parādījās Olivers Dertijs.
Viņš atbrauca ne jau viens. ,
Viņa privātajam vāģim uz pēdām sekoja uzņemšanas grupas autobusa absolūta kopija, no kura prāvā pulkā izbira ar aparatūru apkrauti vīri.
Pirms kāds paguva atjēgties, jau tika izvilkti kabeli, mēs paši atstumti malā. Uzsaucot cits citam pavēles specifiskā arodžargonā, kāds automātiski pielīp visiem kino- laudīm, viņi izvērta drudžainu darbību.
Šis trakomājas centrā atradās Dertijs. Klāts sviedriem, ar šķībi no.brukušu kaklasaiti, vicinādams portfeli, viņš, pilnīgi ignorēdams policistus un mani, griezās tieši pie Pravieša:
— Jūs esat vinnējis! — Dertijs sauca uztraukumā lūstošā balsī. — Es parakstu ar jums kontraktu! Pirmās afišas jau nodrukātas. Jūsu monokorāli kļūs par vislielāko sensāciju! Esmu izgudrojis nosaukumu pirmajam skaņuplašu albumam «Masveida slepkavas Reja Krosvina rituālās dziesmas»! Še, parakstiet!
Pravietis izstiepa roku pēc dokumenta, taču Gregors Abušs aizsteidzās viņam priekšā:
— Dertija kungs, jūs diemžēl nošāvāt buku! Mēs prati- . nājām Reju Krosvinu augu nakti, viņš apgalvo, ka pielaista kļūda. — Viņš pagriezās pret Pravieti. — Lūdzu, apstipriniet Dertija kungam, ka nevienu neesat slepkavojis un visnotaļ esat nevainīgs.
— Ko? Jūs — nevienu?! — Dertijs aizsvilās negantās dusmās. — Jūs esat vienkārši afērists! … Ko lai tagad iesāku? Tik daudz naudas jau ieguldīts! Un plakāti! Ko man ar tiem tagad darīt, noslaucīties, vai?
Dertijs lādēdamies izrāva no portfeļa savīstītu rulonu un ņēmās plēst to gabalos. Rulons nepadevās viņa pūliņiem. Tad Dertijs atritināja to, nometa uz grīdas un sāka mīdīt kājām.