Zem dubļaino pazoļu apakšas pavīdēja Pravieša mazliet pārspīlētais portrets — pinkainiem matiem visnotaļ aizaugusi seja, mežonīgi liesmojošas acis. Milzīgi burti, mirkdami asins peļķē, vēstīja: «Dziedonis nogalina — konkurentu, lai iemūžinātu savu balsi firmas «Olivers Dertijs» . skaņuplatēs.»
— Dodiet šurp kontraktu! — Pravietis beidzot izšķīrās. •— Es atzīstos!
Tas, ko dabūjām dzirdēt un redzēt, nebūt nelīdzinājās parastai liecībai. Sēdēdams ar sakrustotām kājām uz pavarda, Pravietis, ne brīdi nešķirdamies no savas ģitāras, pozēja kameras priekšā.
Viņam apkārt, sasēdušās uz netīrās grīdas, tikpat dekoratīvi pozēja četras viņa pavadones. Gados viena otra (iroši vien bija visai jauna, varbūt pat glīta, bet zem dabiskās kosmētikas, ko veidoja bieza sodrēju un salipušu putekļu kārta, pazuda visas iespējamās individuālās atšķirības.
Pravietis runāja mierīgi, bez fanātiskās kvēles acīs un ierastās kliegšanas. Bez šaubām, pūlējās, lai skaņu ierakstu. aparatūra bez izkropļojumiem aizvadītu līdz auditorijai katru viņa vārdu.
— Jau pirms pusgada, kad Ralfs Geršteins tik tikko neatsauca policistu, lai izsviestu mani, nozvērējos, ka ag- rak vai v^ēlāk Kristus uzklausīs manas lūgsnas un dāvās man atriebību. Es zinu, kāpēc viņš mani izmeta kā tādu ubagu! Apskauda! Banālu šlāgeru sacerētājs bez talanta dzirksts, kurš pēkšņi redz savā priekšā ģeniālu komponistu! Es, Rejs Krosvins, esmu radījis simt trīsdesmit sešus monokorāļus, kuri iezīmē revolūciju mūslaiku mūzikā! Un, kad vakar viņa ņožēlojamais brāļadēls apvainoja mani un līdz ar to manā personā pašu Kristu, sapratu, ka stunda situsi! Kristus paskaidroja man, kas darāms. Un tad es pasaucu Vladu, — it kā svētīdams, viņš izstiepa rokas pār meiteni, kas verdzenes pozā sēdēja Pravietim pie kājām. — Tagad tu vari runāt, Vlada! — viņš uzaicināja. — Pastāsti šiem, ko es tev pavēlēju!
Vlada, kura līdz šim atgādināja nekustīgu māla veidojumu, izslējās.
— Pravietis man pavēlēja: «Paņem pamesto autobusu, ko Kristus, rūpēdamies par mums, brīnišķīgā kārtā licis vakar atrast uz ceļa, un aizbrauc pie Ralfa Geršteina. Atrauj vaļā augšstāva vidējo logu un nošauj visus, ko redzēsi! Kristus vārdā!»
— Ralfu Geršteinu! Albertu Geršteinu! Un visus, kas būs ar viņiem kopā! — neļaudams viņai pabeigt, kaismīgi ierējās Pravietis.
Viņa balss atkal pārvērtās niknā sēkšanā. Nupat viņš vēl atgādināja aktieri, kas uzstājas televīzijas auditorijas priekšā. Naids uzreiz noslaucīja teatrālo grimu, atkailinot maniaka asos vaibstus.
. — Un Vlada izdarīja to! Nogalināja Ralfu Geršteinu! Kristus vārdā! Nogalināja Albertu Geršteinu! Kristus vārdā! — Pravieša balsī izskanēja šaušalīgas gaviles.
— Man jūs jāapbēdina, — policijas priekšnieks viņu atvēsināja. — Nošauts režisors Ričards Beidevans, turpretī komponists Ralfs Geršteins ir dzīvs. Viņš nav rādījies Aleksandrijā kopš tā laika, kad jūs pagodinājāt viņu ar savu apciemojumu. Jebkurš vietējais iedzīvotājs būtu jums to pateicis. Bet jūs taču ne ar vienu, atskaitot Kristu, neielaižaties sarunās.
— Dzīvs?! — Satrakotais Pravietis nolēca no pavarda un pagriezās pret Vladu ar belzienam paceltu ģitāru rokā.
Tā vien likās, ka tūlīt, viņš tai pāršķels galvu, taču policijas priekšnieks ar vienu vienīgu dūres izklupienu atsvieda viņu atpakaļ. Tāpat kā toreizējā sadursmē ar Albertu Geršteinu, šī samērā vieglā sitiena pietika, lai nogāztu Pravieti no kājām. Sarāvies čokurā, it kā zem drausmīgas nelaimes sloga, Pravieti^ gulēja uz grīdas un raudāja.
Raudāja tāpēc, ka Kristus viņu bija pievīlis, Jaudams Ralfam Geršteinam palikt starp dzīvajiem.
Vlada, histēriski šņukstēdama, pierāpoja pie viņa.
— Pravieti, piedod! — viņa kā apsēsta kliedza. — Es nezināju! Es izpirkšu savu grēku! Tikai pavēli! Atradīšu Ralfu Geršteinu kaut vai pasaules malā! Kristus vārdā, piedod!
No viņas pašpārmetumiem piesātinātās grēksūdzes pamazām uzzinājām, kā viss norisinājies. Piebraukusi ar autobusu, Vlada ievēroja, ka mūzika skan tajā augšstāva istabā, kuras vidējo logu viņai pateicis priekšā Pravietis. No tā viņa secināja, ka gan komponists, gan viņa krustdēls atrodas tieši tur. Ar kāju pagrūdusi loga šķērsrāmi, viņa vienā rāvienā dabūja to vaļā. Ieraudzījusi gandrīz pilnīgā tumsā pie klavierēm divas neskaidras figūras, viņa izšāva.
— Ja tur atrastos vēl kāds, es drošības pēc nobeigtu arī to, — Vlada atzinās. — Bet ticēju, ka Kristus nejaus man kļūdīties, — viņa šņukstēdama nobeidza, tad ar pazemīgu kustību pieglauda galvu Pravieša dubļainajām kčl- jām. — Pravieti, pasaki taču kaut ko! Es izdarīšu visu, tikai neliec man tā mocīties! Varbūt Kristus gribējis, lai Ralfs Geršteins no manas rokas nomirtu citā dienā?
Jau atģidies, Pravietis ar pūlēm piecēlās un atslējās pret virtuves pavardu. Kolīdz kameras objektīvs pievērsās viņam, Pravietis jau atkal iejutās televīzijas zvaigznes lomā.
— Es tev piedodu! Kristus vārdā! — viņš klusu paziņoja, — jo sacīts: «Svētlaimīgi tie, kas nezina, ko dara.. i Viņi līdzīgi putniem, kas nesēj un nepļauj…»
Vlada, kas bija pazemīgi tupējusi uz ceļgaliem, slaucīdama asaras ar netīru plaukstu, laimīgi pasmaidīja. Pravietis viiiai vēl kaut ko pačukstēja.
— Kā jūs uzzinājāt, ka muzikālā salona vidējais logs tik viegli atraujams vaļā, turklāt arī no ārpuses? — šis jautājums mani visvairāk nodarbināja.
Pravieša nekoptajā sejā pavīdēja izsmiekls.
— Jūs laikam domājat, ka šis nožēlojamais banālu grāvēju sacerētājs uz rīta pusi piedraudēja man ar policiju aiz tā iemesla, ka mana dziedāšana bija viņam apnikusi? Nē, viņš vienkārši aizsnaudās, jo nevēlējās skatīties patiesībai acīs. Es pieskrēju pie aizdrapētā loga un dusmās parāvu to vaļā. «Tu, necienīgo tārp, kas ieracies zemē, lai neredzētu dieva zīmes!» — tā es viņam uzsaucu. «Ielaid savā pazemē viņa vareno dienasgaismu, un tad tu sapratīsi — tavā priekšā stāv Orfejs, kuram pats Kristus licis nokāpt ellē!»