Luiss no sākta gala nešaubījās par viņa vainu. Taču, pēc tam kad bankas sargs Boils murgodams bija pieminējis Alberta Geršteina vārdu, Luiss maldīgi uzskatīja, ka Alberts Geršteins un Ričards Beidevans palīdzējuši Krjudešankam īstenot viņa nodomu. Tovakar Luiss ieradās
Alberta Geršteina mājā nolūkā iebiedēt Ričardu Beide- vanu un atvest pie manis. Kopīgiem spēkiem mēs cerējām izvilkt no viņa Krjudešanka vainas apstiprinājumu.
Turpmākie notikumi manā iztulkojumā izskatās apmēram šādi. Sapratis pēc Gregora Abuša apciemojuma, ka ir atmaskots, turklāt uzzinājis ar nokavēšanos no profesora Pētersena raksta, ka viņa nozagtās vēstules ir viltotas, Jonatans Krjudešanks krīt izmisumā un meklē glābiņu bēgšanā. Luiss, nopratis viņa nodomu, aptur Krjudešanku ceļā un samaksā par to- ar dzīvību. Ļoti iespējams, ka brīdī, kad seržants Aleksanders sarunājās ar Krjudešanku moteļa tuvumā, aizmugurē nosēdinātais Luiss jau bija beigts.
Lai novirzītu no sevis aizdomas un iegūtu laiku, Krjudešanks nolemj pamest policijai maldinošu pavedienu. Šķietami varmācīgi pārtrauktais telefona zvans no fermas, Luisa līķis klētī, viņam līdzās nomestie, Krjudešanka acīs tagad jau bezvērtīgie papirusi — tas viss kalpoja tieši šim mērķim.»
Vincenta Basāni balss aprāvās, es spēji izslēdzu magnetofonu. Raugoties zili sarkanīgās liesmās, kas lēkāja kamīnā, atdzīvināju prātā dažus momentus, kuri Vincentam Basāni toreiz vēl nebija zināmi. Šos baltos plankumus lielos vilcienos uzzīmētajā kartē pamazām aizpildījām abi ar Gregoru Abušu, sīki analizēdami ne tikai faktus, bet arī visas iepriekšējās kļūdainās hipotēzes.
Tad ari saredzējām galveno iemeslu mūsu daudzajām kļūmēm — Jonatana Krjudešanka rakstura neizpratni. Katrs viņa solis tik cieši sakrita ar viņa dabu, tieksmēm, interesēm, ka tieši tāpēc nepadevās atminēšanai bez attiecīgās atslēgas. Tagad, kad šī atslēga bija rokās, brīnījāmies paši, kā palaidām neievērotu Krjudešanka eksistences būtisko elementu — magnetofonu.
Saradis ar to kā ar savas ikdienas neatņemamu sastāvdaļu, pastāvīgi darbodamies ar mūzikas ieskaņošanu un pārrakstīšanu, Jonatans Krjudešanks gudri izmantoja tieši šo aparātu gan ieceres īstenošanai, gan alibi inscenēšanai.
Vispirms būtu minams seifu telpas zvanam automātiski pieslēgtais magnetofons ar sarga Boila balsi — komisku repliku un smiekliem. Šis ieraksts, slepus izdarīts, kad Ričards Beidevans, baņķierim un sargam klātesot, izmēģināja ar Albertu Geršteinu aplaupīšanas epizodi, pilnīgi attaisnoja savu nolūku — maldināt bankas darbiniekus un nodrošināt Krjudešankam zināmu laika rezervi — gadījumam, ja rastos neparedzēti sarežģījumi.
Tās pašas repetīcijas laikā tika slepus ierakstīts arī Alberts Geršteins, kad tas mēģināja epizodē paredzētās replikas, adresējot sargam pavēles: «Sastādīt kombināciju! Pacelt rokas! Pagriezties ar seju pret sienu!»
Kad notika īstā laupīšana, šīs pavēles izrunāja nevis pats Alberts, bet zem Krjudešanka apmetņa paslēptais miniatūrais magnetofons.
Kas attiecas uz Dertija un Krjudešanka telefona sarunu, tad tā bija ierakstīta iepriekšējā vakarā, kad Dertijs viņam patiesi piegrieza, lai pakaulētos par noteikumiem. Nākamdien Krjudešankam, atskanot tālruņa zvanam, pietika ar visvienkāršāko darbību: ieiet kabinetā, nospiest pogu, kas iedarbināja atskaņošanu, atslēgt telefonu un pašam pazust. Apgriezies pēc imitētās aplaupīšanas, viņš atkal pieslēdza telefonu, nocēla klausuli, iznāca no kabineta pie viesistabā sēdošā Ričarda Beidevana un pateica, ka Dertijs gaidot viņā galā, lai apstiprinātu galīgo vienošanos.
Visos trijos gadījumos varēja saskatīt vienu un to pašu spilgti izpaustu «rokrakstu». Taču lietisku pierādījumu mums praktiski nebija nekādu. Loģiskā konstrukcija balstījās uz atsevišķu ķēdes locekļu sasaistīšanu vienā veselā, dažus iztrūkstošos aizstājot, gleznaini izsakoties, ar punktētu līniju, kas savienoja labi saskatāmas melnas svītras.
Lai mazliet izrautos no pārdomām, pārcēlu skatienu uz ekrānu. Beisbola sacīkstes tuvojās beigām. Daļa skatītāju, saīguši par savu favorītu neizbēgamt) zaudējumu, jau pameta tribīnes. Toties citi, aiz sajūsmas vai traki, apmētāja laukumu ar cukurotu kukurūzas pārslu maisiņiem, kabatlakatiņiem, cepurēm, vārdu sakot, ar visu, kas gadījās pa rokai. Viena dāma, norāvusi no rokas pulksteni, atvēzējās un iemeta to niknā kamolā saķērušos spēlētāju pašā vidū.
Es atkal ieslēdzu magnetofonu.
«Varat nešaubīties, ka viss, ko nupat tiku stāstījis, atbilst patiesībai,» no jauna atskanēja Vincenta Basāni pa- dobjā balss. «Tas arī ir mana nāciena vienīgais nolūks —• atbrīvot jūs no ilūzijām. Jau iedzinuši Krjudešanku kaktā, jūs tomēr ļāvāt viņam aizbēgt. Kādēļ tā notika? Tādēļ, ka viņš bija jums sagrozījis galvu ar savu reliģiozitāti. Jūs nepieļāvāt domu, ka svētulis var būt pavisam ikdienišķs noziedznieks.
Es turpretī nekad nemēģināju uzdoties par svētu,» Vin cents Basāni turpināja. «Visiem zināms, ka esmu izbijis gangsteris, un tikai dažiem, ka savai pagātnei esmu pārvilcis krustu. Tirgošanās ar marihuānu, stipru dzērienu brūvēšana no draņķīgas koksnes, politika — tas viss neskaitās. Es vienkārši cenšos pielāgoties mūsdienīgai izpratnei par to, kas atļauts un kas neatļauts. Kas es esmu, salīdzinot ar Jonatanu Krjudešanku, ko visa Aleksan- drija, arī jūs pats, Abuš, uzskatījāt par tikumības un taisn- prātības paraugu?! Bet nu man pietiek! Ar Krjudešanku es norēķināšos pats! No manis viņš nekur neizspruks! Es apmēram zinu, kur viņu meklēt, un, kad atradīšu, noskro- tēšu kā traku suni! Uz to jūs varat paļauties!»