— Latorp! Nāciet paskatieties televizoru! — no istabas otra gala smiedamies mani pasauca Gregors Abušs. — Kā jums tas patīk?
Izslēdzis magnetofonu, es- pievienojos viņam.
Uz ekrāna griezās milzīga, melna skaņuplate. Pāri tai izslējās Pravietis un, uzsitis pa ģitāras stīgām, paziņoja:
— Rejs Krosvins, monokorālis Nq 150, «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!
Viņa ritmiskiem rējieniem līdzīgā dziedāšana it kā mazliet atkāpās, palikdama fonā. Tieši skatītājam ausīs ieplūda medaina sievietes balss:
— Divkāršā slepkavībā apsūdzētais Rejs Krosvins, pavārdā Pravietis, pats atrodas cietumā, bet viņa neaizmirstamo balsi jūs varat noklausīties jebkurā laikā, iegādājoties firmas «Olivers Dertijs» unikālo albumu. Katra no šīm skaņuplatēm ir ne tikai muzikāla sensācija, bet arī asinsstindzinošs atgādinājums par veselu sēriju noslēpumaini slepkavību, kas izraisīja paniku klusas provinciālas pilsētiņas iedzīvotājos. Jūs pašlaik klausāties šī albuma pirmo ierakstu «Aleksandrijā līst sarkans lietus»!
Dziesmu mums tā ir neizdevās izbaudīt līdz galam,
Pie durvīm kāds. trauksmaini zvanīja.
— Kas nu? — Es tramīgi pieskrēju pie loga. — Vai tiešām atkal sāksies?
— Par laimi, tikai ciemiņš, — Gregors Abušs mani mierināja. — Pazīstu pēc zvana. Tas ir mūsu Mikelandželo — Dīns Pančeks.
Avangardiskās mākslas spīdeklim, tikko tas pārkāpa slieksni, pieskrēja klāt Prezidents. Rezultātā suns acumirklī izmirka, tādas šaltis plūda no tēlnieka ērmotā apmetņa un lietussarga. Prezidents žēlabaini iekaucās un ņēmās purināties, savukārt apšļakstīdams mājas saimnieku.
— Būtu vismaz kājas noslaucījis! — Gregors Abušs pārmeta.
— Vai tad problēmas kodols ir kājās? — Dīns Pančeks atcirta. — Ne jau tīrība ienes kulturāla cilvēka mājās daiļumu. Man vienkārši sirds lūst aiz bēdām, skatoties uz dzīvokli, kurā nav neviena mana darba. Gribat, es jums pilnīgi bez maksas atdošu savu «Mūsdienu Prometeju»? Jo vairāk tāpēc, ka viņš zināmā mērā veicinājis izmeklēšanu.
— Un tikai tādēļ jūs mērojāt ceļu pie manis? — Gregors Abušs pasmaidīja. — Jūsu Prometeju ar krājkases sivēnu naktspodā neņemšu pat par velti.
— Un tas jums arī nav vajadzīgs? Dīns Pančeks, viltīgi smīnēdams, nolika uz galda vecu, ieskrambātu piena kanniņu. — Atradu izgāztuvē, meklēdams izejvielu savai daiļradei.., Uzmanīgi! Iekšā, iespējams, vēl saglabājušies pirkstu nospiedumi!
Tādus tiešām atradām. Tie piederēja Jonatanam Krjudešankam un pušķoja magnetofona kaseti.
Ieraksts visumā sastāvēja no īsām pavēlēm, ierakstītām lentē toreiz, kad Alberts Geršteins izmēģināja laupīšanas epizodi, un beidzās ar viņa humoristisku jautājumu režisoram: «Nu, kā man izdevās aplaupīšana?»
Atbildei atskanēja bankas sarga Boila smiekli: «Kur nu vēl labāk? Izlaupīts pa tīro! Nekas nav palicis!»
Noklausījies īso ierakstu līdz galam, Gregors Abušs apkampa skulptoru.
— Lai dzīvo tēlniecība! Ja tavs ērmotais novirziens neliktu tev Takņāties visādos mēslos, pēdējais un vissvarīgākais pierādījums varbūt nekad nebūtu nonācis mūsu rokās!
— Raugieties! Tur viņš ir! — Dīns Pančeks pēkšņi iekliedzās.
— Kas?
— Jonatans KrjudešanksI
— Kur? Runājiet taču!
— Uz ekrāna!
Mēs trijatā metāmies pie televizora.
Jā, tas bija viņš — beigts. Guļot asins peļķē uz grīdas, viņš nāves krampjos savilktajā rokā žņaudza pistoli.
Tuvplānā atsevišķi demonstrēja roku ar šaujamo, kurā tūdaļ pazinu 32. kalibra «koitu».
Diktors bezkaislīgā, lietišķā balsī komentēja kadrus:
— Lūdzam identificēt šo cilvēku! Viņš nošauts pirms stundas Vērburgas hotelī «Astor» pēc apšaudes ar citu nepazīstamu cilvēku, kuram izdevies aizbēgt. Asinis liftā norāda, ka nogalinātā pretinieks smagi ievainots. Upuris reģistrējies viesnīcā kā brīvās konfesijas sludinātājs Jeremija Aleksanders.
Viesnīcas numura attēlu ar asinspeļķi un Jonatana Krjudešanka sastingušo ķermeni nomainīja reklāma:
— Ja gribat izaudzināt savu dēlēnu par īstu vīrieti, iemāciet viņam no bērna kājas apieties ar ieročiem. Vislabākā dāvana jūsu mīlulim — pneimatiskā šautene «Blics»!
— Finita la comedia! — gandrīz svinīgi noteica policijas priekšnieks, izslēgdams televizoru.
Mēs klusējām.
Pēkšņi klusumu piepildīja sen aizmirsta skaņa, pareizāk sakot, visu to pierasto skaņu sakopojums, no kura pa* dažām Aleksandrijā- pavadītajām dienām biju pilnīgi atsvešinājies. Es ieklausījos kādu sekundi, iekām beidzot sapratu, kas īsti noticis.
Vairs nelija.
— Brīnums! — es čukstēju, ar plaukstu aizsargādamies pret spilgto sauli. Tā momentā ielauzās logā, pa kuru vēl tecēja asarām līdzīgas pēdējās lāses.
Gregors Abušs pasmaidīja.
Nocēlis no vadža lietussargu, viņš to iebāza skulptoram padusē.
— Tavam jaunajam šedevram, Dīn! Iesaku to nosaukt «Nāve zem lietussarga»!
Anatols Itnermanis
NĀVE ZEM LIETUSSARGA.
Redaktors H. Gāilņš. Mākslinieciskā redaktore M. Dragune. Tehniskā redaktore G. Sļepkova. Korektore B. Puķe.
Nodota salikšanai 18.01.82. Parakstīta iespiešanai 16.04.82. JT 09083. Formāts 84X108/32. Papīrs JV? 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 14,28 uzsk. kr. nov.; 14,71 iz- dčvn. 1. Metiens 30 000 eks. Pašūt. JVs 69 cehs Af» 5. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JNfe 139/31221/J-2725. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vi^iības gatve 11.
Nāve zem lietussarga: Romāns. — R.: Liesma, 1982. — 250 lpp. — (Piedzīvojumi, fant., ceļojumi.)