NĀRA
DŅEPRAS KRASTS. DZIRNAVAS
Dzirnavnieks, viņa meita
Dzirnavnieks
Ai, tad ta jūs gan esat, meitas jaunās,
It visas muļķes. Ja jau pagadījies
Jums apskaužams — kāds augstas kārtas virs,
Tad jums tak vajaga to klāt sev saistīt.
Bet kā? ar godprātīgu uzvedību;
To ievilt gan ar stingrību, gan glāstiem,
Pa brīžiem nemanot kā aplinkus
Par kāzām ierunāties — bet par visu
Jums jāglabā savs jaunavīgais gods —
Visdārgākais no visām mantām; tas
Kā vārds — reiz palaists vējā — neatgriežams.
Bet, ja uz kāzām cerību vairs nava,
Tad tomēr vēl vismaz ir jāmēģina
Sev kādu labumu — kaut tuviniekiem
Ko labu izgādāt; ir jāpadomā:
«Ne mūžīgi jau mani mīlēs viņš
Un lutinās.» Ak nē, nēl kur gan jums
Par labu darbu iedomāt! nav laika!
Jūs tūdaļ kļūstat dullas: jūs ar prieku
Par velti izpildāt tā iegribas,
Jūs augu dienu karātos ap kaklu
Sim draugam mīļajam — bet mīļais draugs
Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:
Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!
Vai simtiem reižu nesacīju tev:
Meit, pielūko; jel neesi tik stulba
Un savu laimi garām nepalaid,
Sev kņazu pieturi, par šo, ne to
Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?
Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl
Par to, kas nav vairs labojams.
Meita
Bet kāpēc
Tu domā, ka viņš mani pametis?
Dzirnavnieks
Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza
Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?
Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad
Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk
Viņš sāka jāt — nu diena devītā,
Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?
Meita
Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?
Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā
Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,
Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.
Dzirnavnieks
Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā
Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,
Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,
Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.
Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!
Bet manā vietā ūdens!… taču miera
Ne dienu man, ne nakti, un tik skaties:
Gan te, gan tur kaut kas vēl jāpielāpa,
Kur puvums, sūce kur. — Lūk, ja no kņaza
Tu prastu izlūgties kaut mazliet naudas
Man pārbūvei, tad tas jau labāk būtu.
Meita
Ail
Dzirnavnieks
Kas tur?
Meita
Klau! Es viņa zirga soļus
Tur dzirdu dimdam … Viņš!
Dzirnavnieks
Meit, pielūko,
Liec manus padomus tu dziļi vērā …
Meita
Lūk, viņš, lūk, viņšl
(Ienāk kņazs. Zirgu puisis aizved viņa zirgu.)
Kņazs
Nu, sveika, mīļotā.
Sveiks, dzirnavniek.
Dzirnavnieks
Kņaz, augsti godātais,
Es laipni lūdzu. Ilgi ilgi jau
Mēs tavas gaišās acis neredzējām.
Es iešu, cienastu tev paraudzīšu.
(Aiziet.)
Meita
Ak, beidzot atcerējies mani gan!
Vai nav tev kauna ļaut tik skaudrās mokās
Man tevi bezcerīgi, ilgi gaidīt?
Kas viss gan neiešāvās manā prātā!
Ar kādām šausmām baidīju es sevi!
Gan domāju, ka tevi aizrāvis
Uz purvu vai uz bezdibeni zirgs
Vai dziļā mežā lācis pieveicis,
Vai slims tu, nemīli ka mani vairs, —
Bet paldies dievam! dzīvs un vesels tu,
Un mīli mani tā kā senāk vēl;
Vai ne?
Kņazs
Tāpat kā senāk, eņģei manu.
Nē, vairāk vēl kā senāk.
Mīļākā
Tomēr tu
Tāds skumīgs; kas tev kait?
Kņazs
Es skumīgs esmu?
Tev tā tik izliekas — nē, priecīgs esmu
Vienmēr, tiklīdz ko tevi redzu.
Mīļākā
Nē.
Kad jautrs tu, pie manis iztālēm
Jau steidzies, saukdams — kur mans balodītis,
Ko viņa dara? un pēc tam tu skūpsti
Un vaicā: vai par tevi priecājos
Un vai tik agri gaidījusi tevi.
Bet tagad — klusēdams tu manī klausies,
Nedz mani apskauj tu, nedz skūpsti acis;
Kaut kas ir tevi satraucis. Bet kas gan?
Vai tik uz mani nedusmojies tu?
Kņazs
Kam izlikties man tavā priekšā velti.
Tev taisnība: sirds smagu skumju man
Ir pilna, un tu nevari tās kliedēt
Ne mīlas glāstiem, ne tās atvieglināt,
Ne pat ar mani tajās dalīties.
Mīļākā
Man sāpīgi, ka nevaru es skumt
Ar tevi kopā — atklāj noslēpumu.
Ja ļausi — raudāšu; ja neatļausi -—
Nevienas asaras tev neredzēt.
Kņazs
Kam vilcināt? jo ātrāk viss, jo labāk.
Mans mīļais draugs, tev jāzina, ka dzīvē
Nav drošas svētlaimes: ne augstais dzimums,
Ne skaistums, spēks, ne ari bagātība
No nelaimes mūs nespēj atvairīt.
Un mēs — mans balodīti, vai nav tiesa? —
Mēs bijām laimīgi; vismaz ar tevi
Es biju laimīgs un ar tavu mīlu.
Un, lai uz priekšu kas man atgadītos,
Lai kur es būtu, vienmēr atcerēšos,
Draugs, tevi; to, ko zaudēju es tagad,
Nekas man pasaulē vairs neaizstās.
Mīļākā
Kaut gan vēl nesaprotu tavus vārdus,
Bet man jau baigi. Liktenis mums draud,
Tas gatavo mums nenojaustas bēdas,
Varbūt pat šķiršanos.
Kņazs
Tu uzminēji.
Mums liktenis ir lēmis šķiršanos.
Viņa
Kas izšķirs mūs? vai gan tev līdzi visur
Pa pēdām sekot nevarētu es?
Par zēnu pārģērbšos. Tev uzticīgi
Es kalpošu, gan ceļā, pārgājienā,
Gan karalaukā — kara man nav bail, —
Lai tevi redzētu. Nē, tas nav tiesa!
Vai izzināt tu gribi manas domas,