Выбрать главу

Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.

Kņazs

Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,

Nav izdibināt tevi vajadzīgs;

Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,

Nedz arī karā — mājās palieku,

Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.

Viņa

Pag, tagad nu es visu saprotu …

Tu precēsies.

(Kņazs klusē.)

Tu precēsies!

Kņazs

Ko darīt?

Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa

Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds

Tie sievas ņem, bet citu aprēķini

Un citu izdevīgums vada tos.

Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.

Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu

Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.

Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —

Ņem to. Un tad vēclass="underline" tavam tēvam šo

Es biju apsolījis. Atdod tam.

(Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)

Ardievu.

Mīļākā

Pagaidi; man tev kas sakāms,

Tik piemirsu .. .

Kņazs

Tad atceries.

Mīļākā

Es varu

It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —

Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu

No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …

Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds

Es jutu tavu bērnu sakustamies.

Kņazs

Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ

Kaut sevi piesargi; es neatstāšu

Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.

Pēc kāda laika, iespējams, es atkal

Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,

Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.

(Aiziedams.)

Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.

Es vētru gaidīju, bet notika

Viss diezgan klusu.

(Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)

Dzirnavnieks

(ienāk)

Varbūt labpatiktos,

Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?

Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!

It visa vienos dārgakmeņos mirdz!

Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,

Viņš labdaris. Šī balva karaliska!

Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?

Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,

Un nesaki ne vārda? jeb vai tu

No necerētā prieka sajukusi,

Vai stulbums uznācis tev?

Meita

Grūti ticēt,

Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.

Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds

Ir pinkām apaugusi?

Dzirnavnieks

Ko tu tur?

Meita

Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot

Es varēju? vai nedēļā šai vienā

Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš

Ar indi apdzirdināts?

Dzirnavnieks

Kas tev kait?

Meita

Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!

Un es to, bezprātīgā, projām laidu,

Es viņa svārku stūrī neieķēros,

Es neiegulu zirga pavadā!

Lai sašutumā tad viņš nocirstu

Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas

Ar savu zirgu mani samītu!

Dzirnavnieks

Tu murgo 1

Meita

Redzi, kņaziem atļauts nav

Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds

Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem

Ir vilināt un dievoties, un raudāt,

Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz

Uz savu gaišo pili, savu māju,

Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.

Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm

Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,

Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.

Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt

Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:

Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,

Un mīli, kas tev tīk.

Dzirnavnieks

Tad tā tās lietas.

Meita

Bet kas ir viņa līgava? Pret ko

Viņš apmainījis mani? uzzināšu

Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:

No kņaza atstājies — jo vienā gravā

Nav divām vilku mātēm vietas.

Dzirnavnieks

Muļķel

Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,

Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,

Vai neteicu es tev …

Meita

Un viņš vēl spēja

Kā cilvēks labs no manis atvadīties,

Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!

Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil

Man mēli apsudrabot gribēja,

Lai neceltos par viņu slikta slava

Un jauno sievu neaizsniegtu tā.

Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev

So sudrabu man lika, tas par to,

Ka biji kņazam labs, ka savai meitai

Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,

Ka stingri neturēji. .. Labumā

Tev mana nāve ies …

(Atdod viņam naudas maisiņu.)

Dzirnavnieks

(asarās)

Kas jāpiedzīvo!

Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev

Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.

Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,

Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.

Kā nelutināt tevi varēju?

Dievs mani sodījis, ka slikti esmu

Es tēva pienākumus veicis.

Meita

Smoku!

Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …

Ar čūsku, čūsku mani apvijis

Viņš, ne ar pērlēm.

(Rauj nost sev pērles.)

Dzirnavnieks

Atjēdzies.

Meita

Tāpat

Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,

Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!

Dzirnavnieks

Tu murgo, tiešām murgo.

Meita

(noņem vainagu)

Vainags, lūk,

Mans kauna vainags! laulāja ar to

Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju

No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,

Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!

(Iemet vainagu Dņeprā.)

Nu visam beigas.

(Meta» upē.)

Sirmgalvis

(saļimst)

Ak, šo postu, postu!

KŅAZA PILS

Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.

Viesi. Jaunu meitu koris

Precinieks

Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.

Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI

Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā

Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.

полную версию книги