Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.
Kņazs
Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,
Nav izdibināt tevi vajadzīgs;
Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,
Nedz arī karā — mājās palieku,
Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.
Viņa
Pag, tagad nu es visu saprotu …
Tu precēsies.
(Kņazs klusē.)
Tu precēsies!
Kņazs
Ko darīt?
Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa
Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds
Tie sievas ņem, bet citu aprēķini
Un citu izdevīgums vada tos.
Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.
Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu
Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.
Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —
Ņem to. Un tad vēclass="underline" tavam tēvam šo
Es biju apsolījis. Atdod tam.
(Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)
Ardievu.
Mīļākā
Pagaidi; man tev kas sakāms,
Tik piemirsu .. .
Kņazs
Tad atceries.
Mīļākā
Es varu
It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —
Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu
No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …
Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds
Es jutu tavu bērnu sakustamies.
Kņazs
Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ
Kaut sevi piesargi; es neatstāšu
Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.
Pēc kāda laika, iespējams, es atkal
Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,
Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.
(Aiziedams.)
Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.
Es vētru gaidīju, bet notika
Viss diezgan klusu.
(Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)
Dzirnavnieks
(ienāk)
Varbūt labpatiktos,
Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?
Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!
It visa vienos dārgakmeņos mirdz!
Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,
Viņš labdaris. Šī balva karaliska!
Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?
Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,
Un nesaki ne vārda? jeb vai tu
No necerētā prieka sajukusi,
Vai stulbums uznācis tev?
Meita
Grūti ticēt,
Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.
Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds
Ir pinkām apaugusi?
Dzirnavnieks
Ko tu tur?
Meita
Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot
Es varēju? vai nedēļā šai vienā
Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš
Ar indi apdzirdināts?
Dzirnavnieks
Kas tev kait?
Meita
Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!
Un es to, bezprātīgā, projām laidu,
Es viņa svārku stūrī neieķēros,
Es neiegulu zirga pavadā!
Lai sašutumā tad viņš nocirstu
Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas
Ar savu zirgu mani samītu!
Dzirnavnieks
Tu murgo 1
Meita
Redzi, kņaziem atļauts nav
Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds
Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem
Ir vilināt un dievoties, un raudāt,
Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz
Uz savu gaišo pili, savu māju,
Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.
Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm
Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,
Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.
Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt
Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:
Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,
Un mīli, kas tev tīk.
Dzirnavnieks
Tad tā tās lietas.
Meita
Bet kas ir viņa līgava? Pret ko
Viņš apmainījis mani? uzzināšu
Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:
No kņaza atstājies — jo vienā gravā
Nav divām vilku mātēm vietas.
Dzirnavnieks
Muļķel
Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,
Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,
Vai neteicu es tev …
Meita
Un viņš vēl spēja
Kā cilvēks labs no manis atvadīties,
Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!
Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil
Man mēli apsudrabot gribēja,
Lai neceltos par viņu slikta slava
Un jauno sievu neaizsniegtu tā.
Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev
So sudrabu man lika, tas par to,
Ka biji kņazam labs, ka savai meitai
Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,
Ka stingri neturēji. .. Labumā
Tev mana nāve ies …
(Atdod viņam naudas maisiņu.)
Dzirnavnieks
(asarās)
Kas jāpiedzīvo!
Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev
Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.
Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,
Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.
Kā nelutināt tevi varēju?
Dievs mani sodījis, ka slikti esmu
Es tēva pienākumus veicis.
Meita
Smoku!
Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …
Ar čūsku, čūsku mani apvijis
Viņš, ne ar pērlēm.
(Rauj nost sev pērles.)
Dzirnavnieks
Atjēdzies.
Meita
Tāpat
Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,
Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!
Dzirnavnieks
Tu murgo, tiešām murgo.
Meita
(noņem vainagu)
Vainags, lūk,
Mans kauna vainags! laulāja ar to
Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju
No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,
Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!
(Iemet vainagu Dņeprā.)
Nu visam beigas.
(Meta» upē.)
Sirmgalvis
(saļimst)
Ak, šo postu, postu!
KŅAZA PILS
Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.
Viesi. Jaunu meitu koris
Precinieks
Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.
Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI
Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā
Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.