Valentīna Talanceva sieva strādāja tepat, šajā stacijā. Viņa bija trausla, pēc rakstura dzīvespriecīga sieviete. Tāpēc tik briesmīga likās viņas pārvēršanās, kad pazuda virs.
Aleksejs gāja pa blāvu un retu zvaigžņu tik tikko apspīdētu akmeņainu tuksnesi, kas atgādināja it kā senas pilsētas drupas, it kā milzigu kapsētu. Viņš gāja, klausījās un laiku pa laikam, pakāpies zemajās klintis, pārlūkoja apkārtni.
Lai gan visapkārt valdīja gandrīz necaurredzama tumsa, kurā tikpat kā nepalīdzēja ari infrasarkanās redzes iekārta, dīvaini, ka viņa citkārt gandrīz nevaldāmā iztēle pašlaik bija ļoti mierīga. Bet tieši tagad viņam bija par ko padomāt.
Par to, ka meklējumi jāturpina, ejot kājām, viņš izšķīrās tāpēc, ka kraulera komandā uzskatīja sevi par lieku, un tāpēc, ka nakts reidi viņam likās mazāk bīstami, jo līdz šim visi cilvēki bija pazuduši dienā. Lai nu kā, bet šie apsvērumi bija radušies no tik dīvaina mīklainu nojautu, neskaidru minējumu un beziemesla dusmu mistrojuma, ka mēģinājums izskaidrot citam savu rīcību bija lemts neveiksmei.
Pēkšņi Aleksejs sāka ausīties. Savu soļu čaboņā viņš drīzāk sajuta, nevis saklausīja vēl kādu svešu troksni. Aleksejs apstājās un ieklausījās. No tumsas aiz akmeņiem vēl dažas sekundes atskanēja tikko sadzirdama čirkstoņa, nopūtas, švīksti. Tad viss apklusa.
Aleksejs greizi pasmaidīja, atkabināja no jostas pistoli un devās tālāk, cenzdamies soļot klusāk. Dīvainie trokšņi atjaunojās. Tagad viņš tos dzirdēja ļoti skaidri, un likās, ka tie atskan no visām pusēm.
Divos palēcienos Aleksejs uzdrāžas tuvākajā akmeņu grēdā. Nekas neparasts aiz tās nebija saredzams, taču dīvainā čaboņa uzreiz apklusa. Aleksejam uzmācās bailes.
— Nu, — viņš klusu iesaucās, — nāciet šurp! Es gaidu.
Ieklausīdamies un atskatīdamies viņš stāvēja kādu minūti. Visapkārt viss bija kluss kā izmiris. Kā kapenēs.
— Ja tā, tad sapūstiet turpat! — uzkliedza Aleksejs, nolēkdams no akmeņiem un atsākdams savu gājienu.
Vēl vairākas reizes līdzīgā kārtā viņš nesekmīgi mēģināja pārsteigt savus nelūgtos ceļabiedrus, bet tad atteicās no šī nodoma. Viņš sprieda: «Vai nu šīs būtnes pilnībā apguvušas mākslu maskēties, vai arī — un tas ir daudz bīstamāk — tās pārvietojas pārāk ātri.»
Čirkstoņa un nopūtas viņu pavadīja vēl kādu stundu. Tad neparastie trokšņi apklusa tikpat pēkšņi, kā bija iesākušies. Ari tas Aleksejam nepatika. Likās, it kā kāds būtu tos aizbaidījis. Aleksejs gandrīz fiziski sajuta draudu un sprieguma pilno atmosfēru, kas sabiezēja visapkārt. Kas tad tas? Viņa sajūtas bija pārāk reālas, lai tās piedēvētu satracinātajai iztēlei.
Skatīdamies visapkārt kā vajāts zvērs, rokā spiezdams pistoli, Aleksejs paātrināja soļus, bet tad sāka skriet. «Lai kāds pamēģina man iestāstīt, ka šis planētas dzīvnieku pasaule visumā ir izpētīta!» viņš nodomāja niknumā.
Aleksejs skrēja kādas desmit minūtes. Baiļu sajūtai vēl pieņemoties, viņš palēnināja gaitu un atkal sāka soļot. Viņa pārliecība, ka viss beigsies labi, tagad bija krietni vien samazinājusies. Bet nolādētā iztēle, it kā trakodama ļaunā priekā, cītīgi jo cītigi pildīja tumsu ar drausmīgām fantāzijām.
Pēkšņi uz krūtīm it kā atdzīvojās rācija. Tajā iepīkstējās izsaukuma signāls. Aleksejs nospieda slēdzi.
— Kraulers numur viens izsauc krauleru numur divi, — no skaļruņa atskanēja stacijas priekšnieka satrauktā balss. — Lavrova, Lavrova? Runā Koliševs.
Lavrova klausās, — atsaucās Irina.
Vai ir kādi jaunumi?
N-nē.
Pasauciet Smirnovu. Iestājās pauze.
Hallo, hallo! — Aleksejs noraidīja ēterā. — Smirnovs pie aparāta.
Atrasts pazudušais kraulers, — paziņoja Koliševs. — Atrasts no gaisa, kvadrātā 19-87. Lukturi nedeg, uz gaismas signāliem tas neatbild, tātad jādomā, ka cilvēku iekšā nav. Nepieciešams apsekot apkārtni.
— Skaidrs.
— Mums atgadījusies kļūme. Remonts ilgs vēl kādu stundu, tāpēc pasteidzieties. Vai ir kādi jautājumi?
Nē.
Tas viss. Saruna beigusies.
Vai jautājumi ir? — jautāja Aleksejs.
— Nē, — sausi atbildēja Irina. — Ko tālāk?
— Koliševs taču pateica, kas darāms. Novēlu labu izklaidēšanos!
Pēc radiobākām precizējis atrašanās vietu, Aleksejs noteica virzienu un sāka skriet ekonomiskā solī. Meklējumu rajons nu krietni vien bija samazinājies. Plane-tologi varēja atrasties vai nu netālu no sava kraulera, vai arī pa ceļam no tā ūz staciju. Ar citiem variantiem varēja nerēķinājies.
Aleksejs skrēja, ātrumu tikpat kā nesamazinādams. Laiku pa laikam viņš pakāpās uz kāda akmeņa, lai veikli pārlaistu skatienu apkārtnei. Tiesa, viņš darīja to tikai tāpēc, lai sirdsapziņa būtu tīra, jo bija maz ticams, ka kāds būtu sastopams tik tālu no kraulera.
Pēkšņi Aleksejs sadzirdēja kādu ļoti pazīstamu skaņu, kas lika viņam nodrebēt un sastingt uz vietas. Viņš klausījās, galvu izslējis. Tālumā, gluži no citas puses, nekā viņš bija gaidījis, tikko sadzirdami atskanēja šāviena troksnis. Tā virzienu Aleksejs fiksēja nekavējoties. Bet, nepacietībā kodīdams lūpas, viņš piespieda sevi nogaidīt, līdz no turienes atskan vēl viens šāviens, un tikai tad sāka skriet. Likās, ka neregulāri, bet arvien skaļāk un skaļāk skanošie šāvieni dzen viņu uz priekšu.
Ieskrējis kādā plašākā, samērā līdzenā laukumiņā, Aleksejs aizelsies apstājās. Metrus trīsdesmit tieši priekšā, ar muguru atspiedies pret klinti, stāvēja Valentīns Talancevs. Viņa galva bija nedaudz atmesta atpakaļ, it kā Talancevs gribētu kaut ko saklausīt, bet uz priekšu izstieptajā rokā planetologs turēja pistoli.