Aleksejs jau gribēja uzrunāt Talancevu, bet, iekams viņš to paspēja, kaut kur netālu līdzās nočirkstēja akmens. Valentīna pistoles stobrs momentāni pagriezās pret to vietu, no kurienes bija atskanējis troksnis, un zemē ietriecās lode. Sānis strauji aizcirtās pelēks, drukns ķermenis. Tas bija tā sauktais putnēns — šķiet, pats bīstamākais no visiem plēsējiem planētas plakankalnē. Nedaudz tālāk Aleksejs pamanīja vēl vienu putnēnu. Plēsoņas nesteigdamies, bet metodiski uzbruka Valentīnām, kurš, it kā neko neredzēdams, mētāja uz visām pusēm izstiepto roku ar pistoli.
Aleksejs rūpīgi notēmēja, pistole parāvās uz augšu, un gandrīz vienlaikus viņam gar ausi aizsvilpa lode. Nokrizdams aiz akmeņa, Aleksejs redzēja, kā -aizskrien ievainotais putnēns. Tad zvēram saļima kājas un smagais purns atsitās pret zemi. Plēsoņa tomēr spītīgi pieslējās un tikai pēc tam nogāzās uz sāniem, vairs nekustēdamies.
«Muļķis tāds!» Aleksejs domās nolamāja sevi. «Ja Valentīns būtu trāpījis man, tad gan putnēni priecātos!»
Viņš piesardzīgi paskatījās. Pagriezis galvu uz Alekseja pusi, Valentīns neziņā rauca pieri. Otrs putnēns bija pazudis.
— Valentīn! — iesaucās Aleksejs. Planetologa ķermenis atslāba, un viņš
lēnām nolaida pistoli.
— Aleksej! — viņš klusi atsaucās.
Aleksejs izslējās no slēpņa. Pēkšņi drausmīgs trieciens pa pakausi nogāza viņu gar zemi. Durstīgs smagums uzgūlās plecos un sāpīgi aizspieda kaklu. Izmisīgi saraujoties, Aleksejam izdevās atbrīvoties, taču pielēkt kājās viņš nepaspēja. No pelēkās miglas viņam kaut kas uzlēca virsū, uzgāzās uz krūtīm, gar acīm nozibēja gara rīkle ar asiem ilkņiem.
Ieķēries zvēra skausta krokās, Aleksejs izlocījās un pamina uzbrucēju zem sevis. Putnēns drudžaini grauza viņa roku, ar spēcīgajām ķepām plosīja kombinezonu. Aleksejam beidzot izdevās sataustīt pie jostas piekārto nazi. Nikni atvēzējies, viņš dūra. Asmens iegrima līdz rokturim un tikpat viegli izslīdēja ārā. Aleksejs steigšus dūra vēlreiz … un vēlreiz … It kā briesmīgā sapnī naža asmens nesastapa nekādu pretestību. Aleksejs dūra un dūra, līdz' beidzot saprata, ka putnēns jau sen ir nogalināts.
— Aleksej! — viņš izdzirdēja Valentīna balsi un pacēla galvu. Izstiepis rokas uz priekšu, planetologs tenterēja uz viņa pusi. — Kur tu esi?
Aleksejs sameklēja cīniņa laikā nokritušo pistoli un iebāza ieroci makstī.
— Vai tu esi sagatavojies uz tālu ceļu? — jautāja Aleksejs. — Es esmu šeit.
Valentīns apstājās, pagriezdamies uz balss pusi. Tumsā noteikdams pareizo virzienu, viņš gandrīz kļūdījās.
— Kur ir Stojanovs? — jautāja Aleksejs.
— Nezinu, — gandrīz mierīgā balsī atbildēja Valentīns. — Visticamākais, ka viņš jau ir miris.
Valentīna smalkā seja pēkšņi dīvaini noraustījās, un vienā rāvienā viņš to paslēpa plaukstās.
«Tātad arī Stojanovs,» gurdi nodomāja Aleksejs.
— Piesēdi, — maigā balsī viņš uzaicināja Valentīnu. — Atpūties. Es pa to laiku sazināšos ar mūsējiem . . .
Tad, pārlaidis roku pār krūtīm, viņš sastinga kā aukstumā. Rācija . . . pareizāk gan tas, kas no tās bija palicis pāri, atradās savā vietā . . . Krizdams viņš ar visu augumu bija uzgāzies tai virsū. Bet pēc tam to bija apstrādājuši putnēna nagi.
— Jā, sazināšos … — neziņā atkārtoja Aleksejs. — Bet kā?
— Kā tu šeit iemaldījies? — viņš jautāja.
Vai tad es neeju uz stacijas pusi? —-izbrīnā atjautāja Valentīns.
Var jau būt, ka uz stacijas pusi. Tikai tā nav mūsu stacija.
— Vai esmu stipri kļūdījies?
• — Apmēram par simt grādiem. Labi vēl, ka tevi sadzirdēju, citādi mēs ilgi meklētu viens otru. Kāpēc tu klibo?
— Kritu.
Vai tad sadauzīji arī sejsegu?
— Ko? — iesaucās Valentīns un izbrīnā aptaustīja aizsarcepuri. — Velns . . . Tik tiešām esmu to sadauzījis.
Aleksejs izslējās un ar skatienu ieurbās planetologa sejā.
Vai tu esi akls? — viņš jautāja pēkšņi aizsmakušā balsī.
Jā, — vainīgi smaidot, atbildēja Valentīns. — Esmu akls kā kurmis. Redzu tikai sauli, un . . . tas arī viss. Vai mēs esam tālu no stacijas?
Pietiekami tālu, — nesteidzīgi atbildēja Aleksejs. — Līdz tai būs kilometri trīsdesmit … pa taisni.
— Ja, tālu. Bet kas ir ar rāciju? .
— Rācijas nav. To saknābāja putnēns. Kopā ar šiem zvēriem nav garlaicīgi.
— Vai es šāvu uz viņiem?
— Kas gan cits būtu tev uzbāzies? Pārējo apkārtnes dzīvo radību tu biji aizbaidījis.
— Bet kur ir krauleri?
— Es zinu, kurā kvadrātā tie atrodas, — atbildēja Aleksejs.—Taču bez rācijas mums turp neaiziet. Turklāt tas nemaz nav tuvāk.
Valentīns domīgi pakratīja galvu. Viņa sejā parādījās vainīgs smaids.
Aleksej, es nekur tālu neaiziešu,— viņš teica. — Kāja kā baļķis. Sākumā vēl varēju ciest, bet tagad . . .Tālāk ej viens. Es sagaidīšu jūs šeit.
Ak, Valentīn! — iesaucās Aleksejs. — Tev nav mēra sajūtas. Hipertrofēts cildenums ir aizvainojošs.
— Bet es tiešām nevaru paiet!
Cik garš, tik plats, — nopūzdamies teica Aleksejs. — Labi, varēsi pavizināties man uz skausta. Ceļosi ar komfortu.
Trīsdesmit kilometri, — atgādināja Valentīns. — Tas ir tālu.
Vai tiešām? — atbildot noteica Aleksejs un piesardzīgi uzcēla Valentīnu sev plecos.
Es nezinu, kas tas bija, — stāstīja Valentīns. — Nepaspēju neko saskatīt. Kaut kas it kā iegāza pa acīm, apdedzināja .. . noraustīja aiz kājām … Es nokritu un aizvēlos pa nogāzi. Dzirdēju, ka Emīls iekliedzas. Tā jocīgi iekliedzas, it kā sāpēs, it kā dusmās. Es metos turp, no kurienes atskanēja viņa balss, aklumā iekritu kādā bedrē, sasitu galvu . . . Šķiet, arī kāju . . . Kad attapos, visapkārt bija klusums. Neatceros, cik ilgi ložņāju starp akmeņiem meklēdams un saukdams . . . Neko es neatradu, neko . . . Droši vien es rāpoju pavisam uz citu pusi . . .