Man ir auksti, — nomurmināja Aleksejs. — Bet kā tu jūties?
- Pats galvenais, ka tas notika pilnīgi negaidīti, — Aleksejā neklausīdamies, turpināja Valentīns. — Vēl nupat mēs gājām un viss bija tik kluss un tik mierigs. Bet tad . . . pēkšņi . . .
Kāpēc jūs izlīdāt no kraulera? Gudrinieki tādi!
Tāpēc ka ieraudzījām kaut ko neparastu. Tas atgādināja apkausētus metāla gabalus. Ar krauleru tiem tuvoties nevarēja. Skaidrs, ka rīkojāmies muļķīgi. Vajadzēja iet vienam.
— Vai tu saprati, ko kliedza Stojanovs?
— Viņš sauca mani. — Valentīna balsī ieskanējās šņuksti. — Mani! Bet es . , . es . . .
— Izbeidz! — lūdza Aleksejs.
Viņš gan bija vīrs! — nomākti čukstēja Valentīns. — Tāds vīrs! Sieva palika Plovdivā, un divi bērni… Ar katru trans-portkuģi viņam pienāca vēstules. Un fotogrāfijas . . .
Izbeidz! — iekaisdams dusmās, atkārtoja Aleksejs. — Arī tev ir sieva. Turklāt mēs vēl neesam izkūlušies.
— Kad tu gribēji sazināties ar mūsējiem?
Tad, kad būtu jūs atradis. Vai arī tad, kad sastaptos ar … ar viņiem.
Emīlam ari bija rācija. Tikai tā nenoderēja, — drūmi noteica Valentīns un apklusa uz ilgāku laiku.
Arī Aleksejs apklusa un ieklausījās savos soļos. Viņi bija ceļā jau kādu stundu, taču pagaidām viņš vēl nejuta, ka būtu pārāk noguris.
Ceļa otrā stunda tomēr bija daudz grūtāka. Tā iesākās ar spēcīgu pretvēju, kas dzina pa gaisu smiltis un putekļus. Pēc minūtēm divdesmit smilšu vētra pierima tikpat pēkšņi, kā bija sākusies. Putekļi nosēdās, taču gaišāks nepalika.
Paskatījies uz augšu, Aleksejs neredzēja nevienu zvaigzni. Debesis blīvi sedza mākoņi. Kaut kur netālu dārdēja pērkons. Pēc dažām minūtēm sāka trakot tāds negaiss, kādu viņi nebija piedzīvojuši visā stacijas pastāvēšanas laikā. No zemajiem, melnajiem mākoņiem nepārtraukti šāvās zibeņi, un nerimstoši pērkona grāvieni piedārdi-nāja visu telpu. Aleksejs sadrūmis soļoja uz priekšu, cenzdamies izvairīties no lielākajiem akmeņiem.
Atkal pacēlis acis, viņš ieraudzīja zvaigznes un pēc tām noteica virzienu.
— Aleksej! — satrauktā balsi pēkšņi iesaucās Valentīns. — Vai kāds mums iet blakus?
Aleksejs paskatījās visapkārt.
— Es nevienu neredzu.
Ak manas acis, manas actiņas … — nopūtās Valentīns.
Tavas acis izārstēs. Pacieties tikai lidz stacijai . . .
Likās, ka netālu kaut kas kustas. Aleksejs spēji pagriezās un paķēra pistoli. Starp diviem tuvākajiem akmeņiem, lēni pulsēdams, karājās milzīgs melns plankums. Sastindzis kā līdz galam uzvilkta atspere, Aleksejs nevarēja atraut skatienu no draudīgās ēnas, kas nebija aptverama ar prātu un kurā, savstarpēji savīdamies, griezās ogļmelni virpuļi, laiku pa laikam aizsegdami zvaigznes.
Ena pēkšņi nobālēja un izgaisa. Tas notika bez trokšņa un ļoti strauji. It kā nekas nebūtu bijis.
Kāpēc mēs esam apstājušies? — jautāja Valentīns. — Vai tu esi piekusis? Atļauj man . . .
Klusu! — ierēcās Aleksejs, atkāpdamies no akmeņiem un turēdams tos uz pistoles grauda.
Melnais mākonis bija pazudis. Visapkārt bija tikai akmeņi.
«Tā tik vēl trūka,» apjucis domāja Aleksejs, «ka man sāktu rādīties halucinācijas!» Viņš atskatījās un tad strauji devās prom. Iedams pirmos metrus, viņš bieži skatījās visapkārt, bet vēlāk to vairs nedarīja.
Vai kaut kas notika? — klusu jau-tāja'Valentins.
Nē, — atbildēja Aleksejs. — Vismaz pagaidām . . .
«Vēl stunda vai pusotras,» nodomāja Aleksejs, «un mūsu varonīgā atkāpšanās šekmigi beigsies.»
Par spīti nogurumam, tagad viņš gāja pat vēl ātrāk nekā sākumā, jo apmēram pirms stundas bija uzlēkusi saule.
Vai tu neguli? — viņš uzsauca Valentīnam. — Nu, kā tev patika nakts tracis?
Es mēģināju aprēķināt šo bezjēdzīgo notikumu varbūtību. Nekas prātīgs nesanāk, tikai uzmācas visādas ķecerības — it kā tās būtu «dievu dusmas». . .
— Ko tu teici? Ja . . .
— Aleksej!—nodrebēdams pie visām miesām, pēkšņi iekliedzās Valentīns. Ne mirkli nekavēdamies, Aleksejs pagriezās un sastinga aiz pārsteiguma.
Ap sauli laistījās visas varavīksnes krāsas un mirdzēja tā, it kā debesīs būtu izkaisītas dārgakmeņu kaudzes. Neparastais spīdums kļuva aizvien spilgtāks, pletās plašāks un, pārklādams debesis, virzījās uz viņu pusi.
It kā materializējušies no šā spīduma, pēkšņi parādījās caurspīdīgi, savstarpēji sakrustoti diegi. Tos varēja pamanīt tikai tāpēc, ka saulē tie spīdēja. ,
«Tīkls,» aukstiem drebuļiem pārskrienot pār muguru, nodomāja Aleksejs. «Tīkls!»
Milzīgais tīmeklis vairs nebija tālu un strauji nolaidās pār viņiem.
Aleksejs attapās un sāka skriet, bet jau pēc mirkļa viņam kaut kas nozibēja gar acīm, iesita pa aizsargķiveri un spēcīgi parāva aiz kakla. Viņš izvairījās no tikla, taču Valentīns nošļuka no muguras. Aleksejs nokrita četrrāpus un, kājās ne-piecēlies, parāvās sānis. Atskatījies viņš redzēja, ka Valentīns izmisīgi ķepurojas starp mirdzošajiem pavedieniem.
Aleksejs pieskrēja pie timekļa un ar spēku saraustīja to, apdedzinot rokas. Atbrīvojis Valentīnu no tikla, viņš uzmeta planetologu plecos un metās bēgt. Kad Aleksejs paskatījās atpakaļ, briesmīgais tīmeklis lēnām pacēlās gaisā un sāka viņiem sekot.
Drīz Aleksejs saprata, ka šajās skriešanās sacīkstēs viņš zaudēs. Vēl pēc dažām minūtēm, kas aizritēja, nepārtraukti mainot skriešanas ātrumu un virzienu, viņam sāka trūkt elpas.
«Ala,» izmisumā nodomāja Aleksejs, «tagad mūs var glābt tikai ala. Būtu gadījusies kaut jel kāda ala!»
Ar pēdējiem spēkiem viņš metās uz klinti, kuras pakājē melnoja ovāls plankums. Taču atklājās-, ka tā nemaz nav ala, bet šaura, metru pusotrus dziļa sprauga. Izvēles viņiem nebija. Ātrumu nesamazinādams, Aleksejs paņēma Valentīnu uz rokām un, stipri sasizdams plecu, iespraucās klinšu plaisā.