Tikai piespiežot Valentīnu cieši pie akmeņiem, Aleksejam izdevās pagriezties pret ieeju. Tīmeklis jau bija to aizklājis. Tā pavedieni bija pirksta resnumā. Viegli drebēdami un laistīdamies, tie tuvojās cilvēkiem. Tuvojās ļoti lēnām un tad apstājās.
— Nu, riebekli! — nikni uzsauca Aleksejs. — Netiec vis klāt.
Viņš vēl arvien nevarēja atgūt elpu. No tikla viņi bija izbēguši, bet ko darīt turpmāk?
— Kas tas bija? — aiz muguras klusu jautāja Valentins. — Aleksej, atbildi! Un kur tu esi iegrūdis mani?
Aleksejs pagrieza galvu. Ar neapmierinātības izteiksmi sejā Valentīns aptaustīja spraugas sienas.
«Viņam gan nav viegli,» nodomāja Aleksejs. «Nēsā un mētā kā kartupeļu maisu.»
— Lidojošs tīkls, tīmeklis, — viņš paskaidroja. — Tagad mēs esam klinšu spraugā. Tās ieeja ir aizvilkta ciet.
Pēc katras Alekseja frāzes Valentīns pamāja ar galvu.
— Ko nu darīsim? — viņš jautāja.
— Rakstīsim memuārus, — drūmi atbildēja Aleksejs. — Mums vairs nav kur steigties. Esam izskrējušies.
«Un tomēr mums kaut kas ir jādara,» nodomāja viņš, to pateicis. «Laiks iet, un mums nemaz tik daudz tā nav atvēlēts.»
Aleksejs uzmanīgi tuvojās tīmeklim, izvilka nazi un cirta pa pavedienu. Asmens noslīdēja, nenodarījis nekādu ļaunumu. Aleksejs cirta vēl vairākas reizes, bet atkal veltīgi. Tad, iekodis lūpā, Aleksejs notēmēja un dūra pavedienu krustpunktā. Bet nazis viņa rokā izgriezās it kā pats no sevis.
— Nekas, — draudīgi noteica Aleksejs.
— Man ir vēl viena iespēja.
Viņš pielika pie pavediena pistoli un izšāva. Resnais diegs notrīcēja, un . . . nekas nenotika. Otrajam šāvienam bija tāds pats efekts.
Aleksejs apgūlās un palika rokas zem galvas. «Ko nu lai dara?» viņš domāja.
— Iespējams, ka naktī tas riebeklis vairs nebūs tik žigls, — viņš noteica ne pārāk pārliecinātā balsi. — Pagaidīsim.
— Bet vai mēs izdzīvosim līdz naktij?
— Protams, — atbildēja Aleksejs. Viņš bija pārsteigts.^— Kāpēc gan nē?
Bet ja nu rodas noplūde?
Visās baterijās uzreiz?
To pateicis, viņš tomēr paskatījās uz indikatoriem. Paskatījās un sastinga. Enerģijas vēl pietika stundām trim. Ne vairāk.
Viņš atkal apgūlās un aizvēra acis. Likās, ka tās nu ir beigas. Tagad viņiem atlika cerība uz laimīgu nejaušību — glābiņu, ko gaida tikai muļķi un izmisušie.
— Aleksej! — ierunājās Valentīns.
— Kāpēc tu klusē?
Aleksejs neatbildēja. «Kas ir nāve?» viņš domāja. «Vai tiešām tas viss — akmeņi, saule . . . Ira . . . paliks, bet manis vairs nebūs? Muļķības! Briesmīgas muļķības, no kurām uzmācas stingums. Kā gan es varētu nomirt?… . Muļķis!» Viņš sadusmojās pats uz sevi: «Brīnumi taču nenotiek . . . Manā dzīvē vairs nekā nebūs. Nebūs pašas dzīves. Tas ir viss. Beigas. Tumsa.»
— Aleksej, nenervozē, — klusu ieteica Valentins. — Vēl ir laiks. Gan jau tu kaut ko izdomāsi.
Aleksejs pielēca sēdus, ar galvu gandrīz atsizdamies pret akmeni.
— Ko nu te izdomāsi?! — viņš nikni iesaucās. — Mana draņķa galva ir pavisam tukša! Tādu galvu var uzreiz mest atkritumos!
— Aleksej, klusāk! — lūdzās Valentīns.
— Izbiedēsi tīmekli!
Aleksejs nosprauslojās un atkal atlaidās uz akmeņiem.
— Vai tev ir pildspalva? — viņš ierunājās, brīdi klusējis. — Un arī kāds papīra gabaliņš. . .' '
Valentīns izvilka no krūšu kabatas pildspalvu un bloknotu.
— Kāpēc?
Agrāk vai vēlāk mūs atradīs. Ja tas notiks vēlāk . . .
Skaidrs, — atbildēja Valentīns. Viņš piesardzīgi izstiepa kājas un turpināja:
— Starp citu, tagad man ir skaidrs, kāpēc uz šīs planētas nav dienas dzīvnieku.
Vai tev nav nekā cita, par ko domāt? — atbildēja Aleksejs. Tad viņš nolika sev uz vēdera rācijas atliekas un sāka skrūvēt vaļā tās vāku.
Sen ar mums nekas tāds nav atgadījies, — turpināja Valentīns. — Nu biologiem būs ko palauzīt galvu.
Atskrūvējis rāciju, Aleksejs drūmi iesmējās: aparāts bija pamatīgi sabojāts.
— Kurš nu kuru šoreiz noķēris? — viņš jautāja. — Tu, Valentīn, labāk pamēģini no zinātnes viedokļa pamatot tā saukto pārdabisko būtņu eksistenci.
Valentīns pārsteigumā sarauca uzacis, taču strīdu neuzsāka. Kamēr biedrs domāja, Aleksejs rakņājās pa rāciju, cenzdamies panākt, lai tā atdzīvotos.
— Vispār tas nav nekas sarežģīts, ■— ierunājās Valentīns. — Saprāts, kas radies šejienes ekstremālajos apstākļos, pārejot citā, sev labvēlīgā vidē, ir zaudējis attīstības stimulu un . . .
Rācijā pēkšņi kaut kas nosprakstēja un klinšu iedobumā skaidri atskanēja Iras balss, kas monotoni atkārtoja: «Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! Aleksej, atsaucies! . . .»
Aleksejs klausījās, acis aizvēris. «Ak dievs!» viņš skumji nodomāja pie sevis. «Kaut nu izdotos atgriezties! . . .»
' Valentīns kaut ko teica. Noklusinājis Iras balss skaļumu, Aleksejs pagrieza galvu un teica:
Kas ir?
Es jautāju, vai viņi mūs nedzird. Jā. Darbojas tikai uztvērējs. Raidītājs, šķiet, nav vairs salabojams.
— Vai bija vērts tā censties?
— Tomēr interesanti, — atbildēja Aleksejs. — Var būt, ka viņiem izdodas mūs atrast.
Irinas balss kaut kur aizpeldēja, un Aleksejs steigšus pagrieza skaļuma regulatoru.
— Ira, atpūtieties! — plaisā nodārdēja Koliševa balss. — Es jūs nomainīšu.
Aleksejs saviebās un samazināja skaļumu.
Es neesmu nogurusi, — iebilda Ira. — Bet jūs varbūt esat par tālu, lai viņu sadzirdētu.
Labi, — teica Koliševs. — Es runāšu, bet jūs — klausieties.
Vai nu tu man esi vajadzīgs! — nepatikā nomurmināja Aleksejs.
Ejiet prom, Igor Pavlovič! — ātri un sasprindzināti ierunājās Ira. — Ejiet prom, neaiztieciet mani, es varu nokrist. . .
Nu, kā jums tīk, — teica Koliševs, un no rācijas atkal atskanēja Irinas «Aleksej, atsaucies!».