Būtu labi, ja viņi atrastu mūsu zīmīti, — teica Valentīns. — Kur mēs to liksim?
Tā nav nekāda problēma. Tiklīdz enerģija izbeigsies, es to ielikšu ķiverē un izmetīšu no šīs spraugas . . .
Irina pēkšņi klusi iešņukstējās. Lai gan šobrīd neviens viņu redzēt nevarēja, Aleksejs māksloti iesmējās, cenzdamies norīt kaklā it kā iestrēgušu kumosu. Beidzot izšķīries, viņš izslēdza rāciju. Tomēr bija cerība pārbūvēt to par raidītāju. Pavisam niecīga cerība.
— Vai dzirdi? — pēkšņi iesaucās Valentīns. — Balsis! Pavisam tuvu!
Aleksejs piesteidzās pie tīmekļa un sastinga, sasprindzinājis redzi un dzirdi.
— Sauc taču viņus! — uzmudinoši teica Valentīns. — Ātrāk, viņi iet prom! Aleksej, ko tu gaidi!? . . .
Valentīns apklusa. Aleksejs drūmi paskatījās uz viņa sāpēs saviebto seju, tad pievilka tuvāk rāciju un sāka rakņāties pa to.
— Šķiet, ka esmu nošāvis greizi, — klusu ierunājās Valentīns.
Aleksejs neatbildēja. Viņš ieslēdza rāciju, bet— un no tā viņš bija baidījies — Irinas balss vairs neatskanēja.
— … Neatradu, neko es neatradu, — turpināja Valentīns. — Droši vien es rāpoju pavisam uz citu pusi. . .
— Vai arī tev ir auksti?
Pats galvenais — tas bija tik negaidīti …
Gribēji paklaigāt? — caur zobiem novilka Aleksejs. — Rauj vaļā! Mūsējie tevi sadzirdēs, — viņš teica, ar dūri uzsizdams pa akmeni. — Nieki! Nespējām vis klusēt!
«Izlauzties caur tīmekli ar dūrēm, ar zobiem…» viņam nāca prātā izmisigas domas. «Bet pēc tam — ļaut vaļu kājām. Labi skrienot, lidz stacijai var nokļūt pusstundā . . . Nē, sargājoties no tīmekļa, tas prasīs vairāk laika . . . Nepaspēšu.»
— Jautri gan, — viņš ierunājās skali,
— viens gājiens, un viss sajūk juku jukām — te glābēji, te glābjamie . . . Mēs sa-pūsim šajā spraugā, kraulerus iemānīs slazdos un iznīcinās . . . Kurš nākamais?
«Bet pagaidiet,» domāja Aleksejs. «Man vēl ir pēdējais līdzeklis. Samalšu visu miltos!»
— Ir priekšlikums, — viņš izsaucās.
— Tu šodien ne vienu reizi vien ieminējies par it kā svešām sajūtām. Kā tev tās radās?
— Aleksej, es neesmu . . .
Valentin, pamēģini! Ja nu tomēr! Novērsies no pasaules, koncentrējies, ieklausies pats savās domās, mēģini atrast tajās kaut ko svešu . . . Piekrītu, ka tas izklausās muļķīgi, bet citu cerību mums vairs nav. Vai saprati?
Es pamēģināšu, — atbildēja Valentīns. Viņa balsī bija dzirdams apjukums.
— Bet saproti pats . . .
— Labi. Es klusēšu.
Valentīns iekārtojās ērtāk un apklusa. Viņa klusēšana nevilkās pārāk ilgi. Jau pēc dažām minūtēm Valentīns sakustējās un atvēra acis.
Nu? — ierunājās Aleksejs. — Vai tu ko saprati?
Ja nu es esmu pie skaidra saprāta, — ne visai pārliecinoši sāka Valentins, — mēs esam sastapušies ar kaut ko . . . negaidītu.
— Kāda ir tā būtība? Runā!
— Kaut kādas būtnes. Briesmoņi. Milzīgi enerģētiskie resursi. Man galva sāk griezties, kad . . .
Vai viņi ir saprātīgi?
Nenoliedzami.
Supercivilizācija?
— Ne uz to pusi. Emocijas ir kaut kādas . . . pirmatnējas. Viņi nav ļauni, taču viņiem praktiski nav bremžu. Jauna, varena rase.
— Ko viņi nodomājuši?
Manuprāt, vēlas saasināt situāciju. Mēs viņiem esam . . . tikai interesanti zvēriņi.
Ak tā, — drūmi noteica Aleksejs. . — Viņi izklaidējas.
Bet tā taču ir satikšanās ar citpla-nēiiešiem, Aleksej, — piesardzīgi iebilda Valentīns. — Cik gan ilgi mēs to gaidījām . . .
Aleksejs neatbildēja. Viņš gulēja nekustēdamies, atslābinājis ķermeni, bet smadzenēs virpuļoja domu spiets. Secīgi izraudams no tā un atmezdams dažādus iespējamos variantus, viņš mēģināja atrast izeju no šā strupceļa. Taču laika, laika bija tik maz! . . .
Es pievilināšu tīmekli sev, — teica Valentīns, — bet tu pa to laiku izspruksi. Iespējams, ka tev izdodas. Vai dzirdi, Aleksej?
Pagaidi! — atsaucās Aleksejs. — Man ir ideja.
— Kas?
— Nekaunīga ideja. Pagaidi!
Aleksejs ar apvaldītām kustībām atraisīja no jostas nelielu kastīti un noņēma tai vāku. Ligzdās zem tā ērti glabājās sešpadsmit eleganti cilindri. Aprēķinājis vajadzīgo laiku, Aleksejs iedarbināja cilindru pulksteņu mehānismus. Tad viņš izņēma no kasetes rezerves akumulatoru, atkailināja tā izvadus un pieskārās ar tiem timeklim. Tikls nodrebēja un sāka atkāpties.
— Ak tev negaršo? — drūmā apmierinājumā vaicāja Aleksejs. — Ēd nu, manu mīlulīt, ēd . . .
Izliekdamies pavedieni pamazām atkāpās, un Aleksejs tiem sekoja. Viņš sāniski slīdēja gar klinti, atgrūzdams tīkla diegus ar akumulatora izvadiem. Kad Aleksejs bija atbrīvojies no tīmekļa, viņš metās bēgt. Tīkls panāca bēgli kādus divsimt metrus no klinšu spraugas. Izvairījies no vajātāja, Aleksejs cilpoja ap spraugu starp klintīm, un ik pēc simt metriem izlika spridzekļus. Kad aplis bija noslēdzies, Aleksejs metās uz klints plaisu. Ieskrējis spraugā, viņš uzvēlās virsū Valentīnam, sarāvās čokurā un aizsedza seju ar rokām. Mirkli vēlāk sāka sprāgt mīnas.
Kad Alekseja sarīkotā elle beidzās, viņš sakustējās, atbrīvodamies no smiltīm, kas viņu bija apbērušas, un paskatījās ārā caur tīmekli, kam nebija noticis itin nekas. Sprādzienu paceltie putekļi pamazām nosēdās, un jau varēja saredzēt, ka apkārtne pārvērtusies līdz nepazīšanai. Likās, ka puskilometra rādiusā tikai viņus paglābusi klints palikusi neskarta.
— Nu? — nepacietīgi jautāja Aleksejs.
Apjukums. Varbūt pat bailes, lai gan . . . Velti tu visu to pastrādāji.
Ja jau rotaļājas, tad rotaļājas. Ne jau es biju sācējs.
Pēkšņi Aleksejs vairs nevarēja apvaldīt smieklus.
— Vai tu uztvēri sprādzienu ritmu? — viņš jautāja.—Tā taču ir anekdote! Es tajos iekodēju SOS!