Выбрать главу

. . . Cik ātri vien spēdams Aleksejs skrēja pa saules pielietu, nedabisku lī­dzenu tuksnesi. Debesis, dūkdams kā mil­zīga kamene, lidinājās tīmeklis. Pakāpe­niski laizdamies zemāk, tas dzinās viņam pakaļ, nāca arvien tuvāk un tuvāk . . . Kad tīkls sāka krist viņam virsū, Aleksejs ap­stājās un izrāva spridzekli. Pēkšņi viņš ie­raudzīja kaut ko pavisam pārsteidzošu: tīmekļa centrā, izpletis spalvainās ķetnas, tupēja putnelis un ar naidpilnām apaļām acīm skatījās uz viņu. Raustīdams pave­dienus gluži tāpat kā izpletņlēcējs rausta izpletņa štropes, putnelis vadīja tīmekļa kritienu. Aleksejs pasvieda spridzekli, tā apžilbinošajā gaismā viss pazuda … un Aleksejs pamodās. Viņš vairs neredzēja ne tuksnesi, ne piķējošo timekli, ne nai­dīgo putneli. Bija dzirdama tikai dūkoņa.

— Kas tad tā par spokošanos? — Alek­sejs nomurmināja. — Valentin, vai tu kaut ko dzirdi?

— Kraulers.

Aleksejs iesvilpās, pielēca kājās un pa­skatījās ārā. Motora troksnis kļuva arvien skaidrāks. Pēc brīža pakalnē parādījās kraulers. Metrus divdesmit no klinšu sprau­gas tas apstājās. Mašīnas lūka atvērās, un pa to izlīda stacijas priekšnieka kal­snais stāvs. Paskatījies visapkārt, Koli-ševs pamāja Aleksejam ar roku, nolēca no kraulera un devās uz spraugu — tieši virsū timeklim.

— Kur tu lien?! — iekliedzās Aleksejs, ar visu ķermeni atsizdamies pret tīklu.

— Atpakaļ!

Koliševs apstājās, nesaprašanā atskatīda­mies uz visām pusēm. Timeklis nodre­bēja, atrāvās no klints un ligani sāka cel­ties gaisā.

— Mašinā, muļķi! — kliedza Aleksejs.

— Mašīnā!!

Viņš palēcās pret timekli, kas jau trau­cās uz mašīnas pusi, ieķērās tā caurspī­dīgajos pavedienos un niknumā rāva tos pie sevis. Sēkdams un lamādamies viņš mē­ģināja ievilkt tiklu klinšu spraugā, taču pavedieni viņa plaukstās locījās, piebrieda, pārvērtās par milzīgām nokaitētām čūs­kām un vilka viņu sev līdzi.

Aleksejam aiz muguras no spraugas iz­raušas Valentīns. Rokas izpletis, viņš ar visu augumu iekrita tīklā. Aleksejs palēcās uz augšu un iekarājās pavedienos, ar kājām meklēdams atbalstu starp gluma­jiem diegiem, kas raustijās un izlocījās zem viņa smaguma. Lai gan kombinezons dūmoja un ķermenis dega kā liesmās, Aleksejs vairs nekam nepievērsa uzma­nību, viņš tikai mīdīja zem kājām arvien jaunus un jaunus pavedienus. Kaut kur ie­sāņus iznira Koliševa seja. Tā bija sašķo­bīta kliedzienā. Bet Aleksejs ar kailām rokām tikai ķēra pavedienus, meta tos zem kājām un nikni mīdīja ar zābakiem . . .

Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka, ar smagajām kāpurķēdēm mīcīdams tīmekli, viņam tieši virsū brauc kraulers. Tā kabīnē sēdēja tēvocis Saša un, rokas plātīdams, kaut ko apdullinoši kliedza. Aleksejs ar pūlēm iz­slējās taisni un lūkojās apkārt kā vājprā­tīgs. Līdzās stāvošais Koliševs bija nolie­cies pār Valentīnu un steidzīgi, sāpēs vieb­damies, rāva pavedienus no planetologa ķermeņa. Aleksejs piegāja pie viņiem un atrāva tikla malu no smiltīm. Abi ar Koli-ševu viņi panesa Valentīnu sānis. Tiklam vēl gurdeni raustoties, kraulers iebrauca tā vidū un apstājās. No kabīnes izraušas Irina. Kopā ar tēvoci Sašu viņa nokāpa no mašīnas un, lecot pāri tīmekļa pave­dieniem, kas lēni cēlās uz augšu, pieskrēja pie viņiem.

— Mieru, mieru … — Aleksejs mieri­nāja Valentīnu, pieturēdams viņu aiz ple­ciem, kas uztraukumā vēl arvien raustī­jās.

Tīmeklis cieši jo cieši apvijās ap krau-leru.. Varēja redzēt, ka šis laupījums tam ir par lielu.

— Kur ir pārējie krauleri? — Koliševs jautāja tēvocim Sašam. — Nav nekādas , kārtības! Ko darīsim tad, ja uzradīsies vēl viens tāds briesmonis? Vai visi pieci lldīsim šajā spraugā?

Augumā raženais tēvocis Saša atbildot noducināja kaut ko nomierinošu.

Valentin, kā tu jūties? — jautāja Iri­na, uz Alekseju nemaz nepaskatīdamās.

Iročka!—priecīgi iesaucās Valen­tīns. — Ar mani viss kārtībā!

Prot nu gan cilvēki iekārtoties! — at­skatīdamies norūca Aleksejs. — Gluži vai skaudība pārņem!

Vai tu vēl arvien esi tāds pats čīkstu­lis? — painteresējās Ira. — Kas noticis ar tavām rokām?

Uzmetis skatienu pietūkušajām delnām, kas bija asiņu sārtumā, un driskās saplo­sītajiem cimdiem, Aleksejs paslēpa rokas aiz muguras.

— Viņi iet prom, — pēkšņi ierunājās Valentīns, — Aleksej!

Pār sprādzienu samētātajām akmeņu kaudzēm pilnā ātrumā drāzās vēl viens kraulers. Saceldams gaisā putekļu māko­ņus, tas strauji nobremzēja piecu metru attālumā.

— Pietiek debatēt! — nokomandēja Ko­liševs. — Smirnov, kā tu jūties?

— Iztikt var.

— Nogādājiet Talancevu uz staciju. Lavrova brauks ar jums.

— Bet ko pēc tam? Koliševs paraustīja plecus:

Varat uzrakstīt atskaiti par savu . . . reidu, — viņš noteica. Izteiksme Koliševa sejā skaidri liecināja, ko viņš domā par Alekseju un par viņa reidu. Bet muļķiem jau vienmēr laimējas . . .

Man ir priekšlikums, — teica Alek­sejs. — Kamēr situācija noskaidrojas, at­griezīsimies stacijā visi. Tīmeklis nekur nepazudīs.

Koliševs aizdomīgi paskatījās uz viņu.

— Labi, — viņš noteica pēc brīža. — Skaidrs. Visi mašīnā!

Viņi vēl nebija paspējuši izpildīt pavēli, kad piebrauca trešais kraulers. Koliševs un tēvocis Saša iekāpa tajā. Biologs Nor­dens, vienīgais no otrā kraulera koman­das, uzticēja mašīnas vadību Aleksejam un sāka aprūpēt Valentīnu. Kad otrs krau­lers izkustējās no vietas, arī Alekseja mašīna uzņēma gaitu un brauca cieši aiz tā. Pa radio sazinājies ar Litu, aizmugurē nedabiski mundrā balsī ierunājās Valen­tīns. Klusu pienāca Irina. Viņa apsēdās blakuskrēslā un domīgi paskatījās uz Alek­seju.

— Nu, — viņa ierunājās, — ar ko tu ta­gad neesi apmierināts?