. . . Cik ātri vien spēdams Aleksejs skrēja pa saules pielietu, nedabisku līdzenu tuksnesi. Debesis, dūkdams kā milzīga kamene, lidinājās tīmeklis. Pakāpeniski laizdamies zemāk, tas dzinās viņam pakaļ, nāca arvien tuvāk un tuvāk . . . Kad tīkls sāka krist viņam virsū, Aleksejs apstājās un izrāva spridzekli. Pēkšņi viņš ieraudzīja kaut ko pavisam pārsteidzošu: tīmekļa centrā, izpletis spalvainās ķetnas, tupēja putnelis un ar naidpilnām apaļām acīm skatījās uz viņu. Raustīdams pavedienus gluži tāpat kā izpletņlēcējs rausta izpletņa štropes, putnelis vadīja tīmekļa kritienu. Aleksejs pasvieda spridzekli, tā apžilbinošajā gaismā viss pazuda … un Aleksejs pamodās. Viņš vairs neredzēja ne tuksnesi, ne piķējošo timekli, ne naidīgo putneli. Bija dzirdama tikai dūkoņa.
— Kas tad tā par spokošanos? — Aleksejs nomurmināja. — Valentin, vai tu kaut ko dzirdi?
— Kraulers.
Aleksejs iesvilpās, pielēca kājās un paskatījās ārā. Motora troksnis kļuva arvien skaidrāks. Pēc brīža pakalnē parādījās kraulers. Metrus divdesmit no klinšu spraugas tas apstājās. Mašīnas lūka atvērās, un pa to izlīda stacijas priekšnieka kalsnais stāvs. Paskatījies visapkārt, Koli-ševs pamāja Aleksejam ar roku, nolēca no kraulera un devās uz spraugu — tieši virsū timeklim.
— Kur tu lien?! — iekliedzās Aleksejs, ar visu ķermeni atsizdamies pret tīklu.
— Atpakaļ!
Koliševs apstājās, nesaprašanā atskatīdamies uz visām pusēm. Timeklis nodrebēja, atrāvās no klints un ligani sāka celties gaisā.
— Mašinā, muļķi! — kliedza Aleksejs.
— Mašīnā!!
Viņš palēcās pret timekli, kas jau traucās uz mašīnas pusi, ieķērās tā caurspīdīgajos pavedienos un niknumā rāva tos pie sevis. Sēkdams un lamādamies viņš mēģināja ievilkt tiklu klinšu spraugā, taču pavedieni viņa plaukstās locījās, piebrieda, pārvērtās par milzīgām nokaitētām čūskām un vilka viņu sev līdzi.
Aleksejam aiz muguras no spraugas izraušas Valentīns. Rokas izpletis, viņš ar visu augumu iekrita tīklā. Aleksejs palēcās uz augšu un iekarājās pavedienos, ar kājām meklēdams atbalstu starp glumajiem diegiem, kas raustijās un izlocījās zem viņa smaguma. Lai gan kombinezons dūmoja un ķermenis dega kā liesmās, Aleksejs vairs nekam nepievērsa uzmanību, viņš tikai mīdīja zem kājām arvien jaunus un jaunus pavedienus. Kaut kur iesāņus iznira Koliševa seja. Tā bija sašķobīta kliedzienā. Bet Aleksejs ar kailām rokām tikai ķēra pavedienus, meta tos zem kājām un nikni mīdīja ar zābakiem . . .
Pēkšņi viņš ieraudzīja, ka, ar smagajām kāpurķēdēm mīcīdams tīmekli, viņam tieši virsū brauc kraulers. Tā kabīnē sēdēja tēvocis Saša un, rokas plātīdams, kaut ko apdullinoši kliedza. Aleksejs ar pūlēm izslējās taisni un lūkojās apkārt kā vājprātīgs. Līdzās stāvošais Koliševs bija noliecies pār Valentīnu un steidzīgi, sāpēs viebdamies, rāva pavedienus no planetologa ķermeņa. Aleksejs piegāja pie viņiem un atrāva tikla malu no smiltīm. Abi ar Koli-ševu viņi panesa Valentīnu sānis. Tiklam vēl gurdeni raustoties, kraulers iebrauca tā vidū un apstājās. No kabīnes izraušas Irina. Kopā ar tēvoci Sašu viņa nokāpa no mašīnas un, lecot pāri tīmekļa pavedieniem, kas lēni cēlās uz augšu, pieskrēja pie viņiem.
— Mieru, mieru … — Aleksejs mierināja Valentīnu, pieturēdams viņu aiz pleciem, kas uztraukumā vēl arvien raustījās.
Tīmeklis cieši jo cieši apvijās ap krau-leru.. Varēja redzēt, ka šis laupījums tam ir par lielu.
— Kur ir pārējie krauleri? — Koliševs jautāja tēvocim Sašam. — Nav nekādas , kārtības! Ko darīsim tad, ja uzradīsies vēl viens tāds briesmonis? Vai visi pieci lldīsim šajā spraugā?
Augumā raženais tēvocis Saša atbildot noducināja kaut ko nomierinošu.
Valentin, kā tu jūties? — jautāja Irina, uz Alekseju nemaz nepaskatīdamās.
Iročka!—priecīgi iesaucās Valentīns. — Ar mani viss kārtībā!
Prot nu gan cilvēki iekārtoties! — atskatīdamies norūca Aleksejs. — Gluži vai skaudība pārņem!
Vai tu vēl arvien esi tāds pats čīkstulis? — painteresējās Ira. — Kas noticis ar tavām rokām?
Uzmetis skatienu pietūkušajām delnām, kas bija asiņu sārtumā, un driskās saplosītajiem cimdiem, Aleksejs paslēpa rokas aiz muguras.
— Viņi iet prom, — pēkšņi ierunājās Valentīns, — Aleksej!
Pār sprādzienu samētātajām akmeņu kaudzēm pilnā ātrumā drāzās vēl viens kraulers. Saceldams gaisā putekļu mākoņus, tas strauji nobremzēja piecu metru attālumā.
— Pietiek debatēt! — nokomandēja Koliševs. — Smirnov, kā tu jūties?
— Iztikt var.
— Nogādājiet Talancevu uz staciju. Lavrova brauks ar jums.
— Bet ko pēc tam? Koliševs paraustīja plecus:
Varat uzrakstīt atskaiti par savu . . . reidu, — viņš noteica. Izteiksme Koliševa sejā skaidri liecināja, ko viņš domā par Alekseju un par viņa reidu. Bet muļķiem jau vienmēr laimējas . . .
Man ir priekšlikums, — teica Aleksejs. — Kamēr situācija noskaidrojas, atgriezīsimies stacijā visi. Tīmeklis nekur nepazudīs.
Koliševs aizdomīgi paskatījās uz viņu.
— Labi, — viņš noteica pēc brīža. — Skaidrs. Visi mašīnā!
Viņi vēl nebija paspējuši izpildīt pavēli, kad piebrauca trešais kraulers. Koliševs un tēvocis Saša iekāpa tajā. Biologs Nordens, vienīgais no otrā kraulera komandas, uzticēja mašīnas vadību Aleksejam un sāka aprūpēt Valentīnu. Kad otrs kraulers izkustējās no vietas, arī Alekseja mašīna uzņēma gaitu un brauca cieši aiz tā. Pa radio sazinājies ar Litu, aizmugurē nedabiski mundrā balsī ierunājās Valentīns. Klusu pienāca Irina. Viņa apsēdās blakuskrēslā un domīgi paskatījās uz Alekseju.
— Nu, — viņa ierunājās, — ar ko tu tagad neesi apmierināts?