Alekseja seja uz brīdi saviebās.
— Nopriecājāmies!—viņš nikni atbildēja. — Uzvarētāji! Velns parāvis, kas mēs par uzvarētājiem? Lidojošs tīkliņš, kurā nav ne kripatiņas smadzeņu, gandrīz izķēra mūs visus kā mušas!
Dažas minūtes Aleksejs brauca klusēdams.
— Es nezinu, — beidzot viņš ierunājās atkal, — vai kontakts vispār ir iespējams. Protams, mēs piedosim viņiem par nodarītajiem zaudējumiem. Mēs taču esam vecāki, gudrāki. . . Bet šajā attīstības pakāpē ciena spēku. Mēs pat aptuveni nezinām viņu iespēju robežas. Būtu labi, ja tās izrādītos tādas pašas kā mums. Bet ja nu tā nav? Ko tad? Bēgt? Tas būs pazemojoši, turklāt vai viņi dos mums šādu iespēju?
Pašķielējis uz Irinu, kas bija galīgi apjukusi, Aleksejs iesmējās.
— Tātad neesmu uzņēmis īsto meldiņu? — viņš noteica viltīgā balsī. — Piedod!
Klintis pašķīrās, un priekšā parādījās stacijas apajie kupoli. Aleksejs samazināja ātrumu.
— Mēs vēl parunāsim par to, — pieceldamās apsolīja Irina.
«Jā,» cerīgi nodomāja Aleksejs. «Ja vien es nebūšu muļķis, mēs vēl parunāsim. Gan par to, gan par daudz ko citu.»
No krievu vai. tulkojis P. Zalkalns